Aiz garlaicības darbā sāku lasīt kolēģes grāmatu Pilns aptumsums par pašnāvībām. Cik daudz cilvēki katru dienu domā vai mēģina padarīt galu.
Vai jūs kādreiz esat domājušas/domājuši par to, ka gribat padarīt sev galu? Un kāda ir jūsu attieksme pret cilvēkiem, kas runā par to skaļi? Zinu, ka ļoti daudzi nosoda, bet vai tiešām labāk nosodīt nekā sadzirdēt, uzklausīt un palīdzēt? Ir taču cilvēki kam vienkārši vajaga atbalstu un nezina pie kā vērsties.
Pati par to aizdomājoties atceros, ka pusaudžu gados esmu par to domājusi, dēļ pusaudžu "mīlestības" un kreņķiem, tagad tas protams liekas muļķīgi tāpēc es priecājos, ka esmu bijusi pietiekoši vāja, lai neko tādu stulbu nedarītu. Bija man žilete noslēpta, bet kad paņēmu rokās baidījis no tā ka sāpēs. :D otrs gadījums valentindiena, viena pati ar šampanieti u Titaniku. Vot aizgaja širmis ciet. Jau skatijos uz zālēm, bet nē, labāk izraudājos un izgulējos. :D