Kad biju jaunāka, bieži iekritu uz vīriešiem tā ap 30-45. Domāju, tas tādēļ, ka apkārt tikai mazi puikas un nav kam citam patikt.
Tagad man ir 24, joprojām patīk tikai un vienīgi vīrieši tajā vecuma grupā. Vienaudžus uztveru kā aseksuālas bezdzimuma būtnes, nekādu interesi viņi manī neizraisa. Šobrīd esmu attiecībās ar puisi, kuram 27, attiecības ir diezgan labas, taču man pret viņu nav jūtu, un domāju, ka nemaz nevar būt.
Tātad... Vai esat saskārušās ar šādām situācijām? Ko darīt? Vai labāk nogaidīt vēl pāris gadus, pirms mēģināt kaut ko uzsākt ar tā vecuma vīriešiem? Godīgi sakot, man ir aizdomas, ka pirmkārt pati vēl esmu par jaunu, un otrkārt, ar tāda vecuma vīrieti nekad neapsvērtu permanentas attiecības, ģimenes veidošanu u.c. Jo vienkārši tā vecumu starpība par lielu. Bet īslaicīgas attiecības es ļoti gribētu.
Šī tēma man aktualizējās, jo darbā iepazinos ar 35-40 gadus vecu vīrieti. Man viņš ļoti patīk. Cik zinu, viņš ir viens. Šobrīd domāju, vai ir vērts ar viņu flirtēt un mēģināt kaut ko izveidot, vai arī nav vērts (tas tomēr prasa daudz pūļu, ieskaitot risku izskatīties pēc apmātas skolnieces). Visu sarežģī fakts, ka viņš ir klients, tādēļ redzamies reti, uz īsiem laika periodiem, citu klātbūtnē. Ar vecāku kolēģu koļīšanu man jau ir pieredze, šis jau ir next level difficulty scenārijs.