Dāvanu pasniegšana.

Mums parasti visas dāvanas tiek klusiņām sastumtas zem eglītes un tad viens dalītājs (parasti es), dala pa vienai dāvanai apmaiņā pret pantiņu vai dziesmu, tad visi vēro izsaiņošanu un tad turpinās process :) pēdējos gados gan slinkojam un iztiekam bez pantiņiem :D
Drauga ģimenē vienkārši katrs dāvinātājs savas dāvanas pasniedz saņēmējiem.
Ar draudzenēm ir pantiņi vai vienkārši kaut kāda paākstīšanās un apmaināmies ar dāvanām :P

Dāvanas glabājam zem eglītes un īstajā brīdī paši pasniedzam, kopā ar skaistu novēlējumu saņēmējam. Dzejoļus neskaitam.

Vienā ģimenē kārtojam zem eglītes. Otrā ģimenē mums vēl ir viens ķipars, kurš gaida rūķi, tad dāvanu maiss tiek nolikts vai nu pie ārdurvīm vai zem eglītes, kamēr ejam ārā meklēt rūķa pēdas vai kamaniņu sliežu nospiedumus :D

Tā kā mūsu ģimenē un draugu lokā Ziemassvētku dāvanas saņem tikai bērni un tās mistiskā veidā atrodas zem eglītes... bērni paši tiek galā.

Ziemassvētku vakaru svinam pie maniem vecākiem, kur parasti rūķis dāvanu maisu atstāj priekšnamā vai, kamēr esam baznīcā, ir paspējis atstāt pie eglītes! :) Dāvanas dala māsas meita.
Pie drauga vecākiem dāvaniņas ir zem eglītes.
Un dzejoļu skaitīšana, dziesmu dziedāšana ir abās mājās. :)

Mūsu ģimenē dāvanas vienmēr saliktas zem eglītes, tad ir kāds, kas dala dāvanas (katru gadu cits). Un ir tā, ka iedod vienam, tas uzreiz saiņo vaļā, mēs visi skatāmies, kas tur ir. Tad nākamais utt. Pantiņus vairs neskaitām... Žēl, šogad laikam jāievieš atkal, lai vismaz divrindīti izdomā.

mums tas pats un tas process tāds neveikls, tā kā mums bērnu ģimenē nav, es izdomāju, ka varētu mīklas uzdot vai vārdus atminēt kā alias, nu kaut ko, lai nav plika dāvanas atdošana :)

Vienkārši pasniedzu rokās, novēlot priecīgus svētkus, un viss.

Mūsu ģimenē dāvanas vienmēr saliktas zem eglītes, tad ir kāds, kas dala dāvanas (katru gadu cits). Un ir tā, ka iedod vienam, tas uzreiz saiņo vaļā, mēs visi skatāmies, kas tur ir. Tad nākamais utt. Pantiņus vairs neskaitām... Žēl, šogad laikam jāievieš atkal, lai vismaz divrindīti izdomā.

Mums arī līdzīgi, tikai sākumā pie puiša vecākiem pie liela klāta galda vissi paēdam vakariņas, turpinam tradīcijas un uz galda liek 9 ēdienus, bet parasti kopā ir kādi 20 :D tad nu labi paēduši ejam pie eglītes un skaitam pantiņus no kartiņām, nevis no galvas :D iedod visas tev novēlētās dāvanas, un skaita nākamais. Pēc tam vissi ar prieku atsaiņojam un visiem pēc kārtas atrādam, ko salatētis atnesis! :)

Mēs Ziemassvētkus svinam ģimenes lokā pie maniem vecākiem. Dāvanas tiek liktas zem eglītes un pa vienai dalītas. Lai tiktu pie dāvanas, dzejoļus gan vairāk neskaitam, bet pēdējos gadus jāatmin kāda mīkla saistīta ar ziemu un Ziemassvētkiem vai iepriekš sagatavoju izdrukātus dzejolīšus, sagriežu atsevišķi rindiņas un tad nu no vairākiem iespējamiem variantiem, jāatrod īstais. Ir kādi, kas meklē īsto variantu, bet sanāk arī smieklīgi rindiņu salikumi. Šogad domāju citu dāvanu izpirkšanas variantu, vēl gan nezinu, kādu.
Lai nu kā, mūsu mājās, vienkārši tāpat pie dāvanas netiek. Ir arī īpašā dāvana, kura tiek tam, kas, spēlē ar virtuves cimdiem, pirmais to atpako. :)

Visas dāvanas saliekam zem eglītes. Vakara gaitā, kad sākas dāvanu izdalīšana, kāds no mazākajiem radiņiem tēlo rūķīti, nosēžas pie eglītes un velk pa vienai dāvanai ārā. Uz katras dāvanas ir uzrakstīts cilvēka vārds, kam tā paredzēta, un tad, kad dāvanas saņēmējs tiek izsaukts, viņam jānoskaita dzejolis, lai dāvanu saņemtu. Tas tā mums vienmēr ir bijis! :)
Drauga ģimenes lokā mazu bērnu nav, tāpēc tur tas process mazliet citādāks. Dāvanas tiek liktas arī zem eglītes, bet nav jāskaita pantiņi. Tur mums ir tāda speciāla tostu grāmatiņa, un, kad nosauc saņēmēja vārdu, viņam uz dullo jāuzšķir viens tosts, jānolasa tas, un tas mēs visi kopīgi paceļam pa karstvīna glāzei un iemalkojam. :D

liekam zem eglītes, skaitam pantiņus. protams, kopš "bērni" (mēs) ir izauguši - rindiņu skaits pantiņos ir ievērojami sarucis. es visbiežāk izvēlos deklamēt no grāmatas :D :D

Oj, man no bērnības ir tāāāda trauma no tiem pantiņiem. Vairs pat nekādu dāvanu nevajadzēja,ja bija jāskaita. Es reāli dusmojos,ja bija jāskaita. Nekad nevaru atcerēties pantiņus. Tagad arī sēžu un domāju,kā tur bija ar to " pīrāgam nabagam abi gali apdeguši". :@

Oj, man no bērnības ir tāāāda trauma no tiem pantiņiem. Vairs pat nekādu dāvanu nevajadzēja,ja bija jāskaita. Es reāli dusmojos,ja bija jāskaita. Nekad nevaru atcerēties pantiņus.

++ Man skolā riebās dzejoļus mācīties, kā noskaitīju, tā no galvas izmetu :D

Mēs Ziemassvētkus tā baigi nesvinam, citreiz pat vienojamies neapdāvināt, bet tā atdod rokās tāpat. Nav arī mazu bērnu, lai baigos teātrus spēlētu.
Vispār man nenormāli besī dāvināt, jo es to vienkārši nemāku :D. Nemāku tā skaisi patiekt kko, atrast īsto mirkli un tā, beigās tas ir viens vienīgs akward moments un priecājos, ka esmu no šī sloga atkratījusies :D

Mūsu ģimenē, lai arī visi jau esam pieauguši cilvēki, viens otram sarūpētās dāvanas saliekam lielā maisā, un vakara gaitā maisu klusi noliekam pie eglītes. Tad nu kāds, ejot garām, skaļā balsī saka-" Vai, pie mums rūķītis bijis"

Tieši tas pats! Protams, ar visiem dzejoļiem un liekas, ka bez tradicionālā ''salatēvam gara bārda'', vairs nevienu gadu neiztikt. :D Šādi liekas interesantāk un jaukāk, tradīcija no bērnības. :)

Saliekam zem eglītes, pieaugušie katrai dāvanai pantiņu neskaita, bet nu vienu pantiņu uz visām dāvānām, un bērni jau vislaik skaita :D