Sveikas! Būšu ļoti pateicīga ja uzklausīsiet un izteiksiet viedokļus. Jo nav pašlaik ar ko izrunāties, emocijas arī pārņem visdažādākās.
Tātad- ir vīrs, ir gadu un 8 mēn. vecs bērns, ir vecvecāki no abām pusēm, kas labprāt pieskata, cik nu var. Un ir vēlme beidzot iet strādāt, jo jau sešus gadus nav tas darīts- sākumā universitātes gadi, pēc tam grūtniecība un bērna kopšana. Līdz šim runas par to, ka gribu strādāt, kad bērns mazliet paaugsies tika uztvertas mierīgi un pozitīvi arī no abu vecvecāku puses. Vienīgi, kad ieminējos, ka būtu labi uzlabot savas angļu/vācu val. zināšanas un beidzot iegūt tiesības, tika uztvertas pavirši- ai, nu kam tev tas, lieka laika tērēšana, utt.
Taču pēdējā kad jau meklēju variantus, sūtu CV un eju uz pārrunām, vīrs kategoriski pret-pamatojot ar to, ka redz, viņa vecākiem pat 2 dienas nedēļā (pārējās 3 mani vecāki) būtu par grūtu, jo abi jau diezgan paveci tam un ir sākuši biežāk slimot. Un lai es vēl pagaidu kādus 2 gadus- kad bērns sāks iet dārziņā. Ideja par auklīti vai privātdārziņu tiek noraidīta
Godīgi sakot, visa tā mājās sēdēšana ir pamatīgi piegriezusies- ir milzīga vēlme pēc jauniem iespaidiem, paziņām un darba. Nu nav man pašlaik savas dzīves- viss laiks tiek ģimenei, kuru ļoti mīlu, taču arī gribas dzīvot priekš sevīm! Nu nejutīšos es laimīgi, sēžot 4 sienās n-tos gadus vēl! Varbūt man nav taisnība un es tiešām esmu egoistiska?
254
