luīzeluīze, tā bija tukotāja Silvija Brice, kas facebook'ā dalījās atsauksmē. :)
Vakar biju uz Melno spermu ĢIT, kas pilnībā apmierināja manas cerības. Ļoti patīk, kā Nastavševs izmanto skatuves metaforas, tās ir tik trāpīgas un dziļas, ka scenogrāfijai pietiek ar 5 krēsliem, gultu, galdu, mikrofonu (tiem neatrodoties uz skatuves vienlaicīgi). To pat negribas saukt par minimālismu klasiskaja nozīmē. Patīk veids, kad tik organiski var apvienot dziļo, neērto, sāpīgo, mulsinošo tēmu izklāstu ar pašironiju - veiksmīgi balansēts starp smagu un emocionāli nospriegotu vēstījumu un ļoti gaumīgu humoru. Kaut ko līdzīgu redzēju JRT Vectēvā. Un, protams, aktieri! Jaunie baigie malači.
Izrāde man likās mīļa. Cilvēkam, kurš ikdienā nesaskaras ar atšķirīgo un citādo, iespējams, izrāde palīdz atvērt kādu līdzcietības čakru, tā teikt, paplašina apvārsni, liek saprast, pieņemt, domāt. Un tomēr, lai esmu liberāla un man apkārt ir, piemēram, homoseksuāļi, tik tuvu vis ikdienā nepieiesi - izrādē to var - un kļūst sāpīgi. Un reizē rodas tādas sajūtas, ka gribas pieiet varoņiem, pieiet režisoram un teikt, "tu esi skaists", "tu esi mīļš", "tu esi vajadzīgs", "es tevi apbrīnoju".