Aizstāvēt sevi

es iespējams nesaprotu, par ko ir runa, sevi aizstāvēt kā pateikt nē kaut kādiem lūgumiem palīdzēt, ko nevēlies darīt?
man nenākas sevi aizstāvēt, jo ir novilktas diezgan stingras līnijas, neesmu tik vāja, lai cilvēki mani rautu uz visām pusēm mācot dzīvot un neesmu tik skarba, lai par to būtu jādzird pārmetumi. ja tā tas jautājums bija domāts :)

Jā,tāds bija jautājums :)

Teikšu godīgi, kopš sāku strādāt kolektīvā kur ir tādas čūskas, esmu iemācījusies pastāvēt par sevi. Tādā ziņā pateicos, ka nonācu tieši šajā darba vietā, jo pirms tam man bija grūti pastāvēt par sevi, vnm domāju, ko par mani padomās, vai neesmu pārāk rupja, vai otrs cilvēks neapvainosies. Tagad uz to ir nospļauties,nokaitināt mani ir grūti, bet ja kādam tas izdodas, tad taktiskā veidā pasaku visu, ko domāju.

Runājot par draugu/paziņu piezīmēm, viedokļiem ir tā, ja tas mani aizskar, īsi un kodolīgi pasaku, ka man pašai ir galva uz pleciem, un es netaisos klausīties citu spriedelējumos.

Es tiešām no teksta nesaprotu, ko īsti tu nožēlo. Sevis aizstāvēšanu vai atteikšanu kolēģiem? Varbūt vari noprecizēt?

ur biežāk nākas sevi aizstāvēt - darbā vai draugu lokā?Nemoka sirdsapziņas pārmetumi par pateiktajiem - nē,es nevaru?

Prasti adekvāti cilvēki darba kašķus neuzsāk. Nu neņem kādu dīvaināku kolēgi galvā.

saki biežāk nē, ar laiku sirdsapziņa pieradīs un beigs grauzt.

Stormborn - Ateikšanu.
57 days - Paldies,tā arī darīšu!

vajag kaut kā sabalansēt, lai nebūtu tā, ka tevi izmanto ļaunprātīgi un arī tā, ka darba vietā aiz muguras runā, ka tā viltigalapsa nekad nevar izpalīdzēt, jo tas vienkārši bojās atmosfēru un garastāvokli.
es visās savās darba vietās jau no pirmās dienas esmu mēģinājusi parādīt ko man nav grūti padarīt un kur ir tā robeža, ka pats vari, tā kā problēmas nav bijušas. ā, nē, vienreiz uzmetu lūpu, kad man palūdza piezvanīt uz vienu valsti, jo es māku valodu, ko citi nemāk, bet neatdeva naudu par sarunu. bet tas tā, vienreiz.

ari kad saku stradat kolektiva (sievieshu) visu dariju ko lika un ka lika, kaa pec daziem menesiem atveru muti tad sakas, teica ka domaja ka esmu savaadaka, es par daudz atlaujos u.tt. nee es vnk saku runat preti un neljavos apcelties tpc ari dazam saku nepatik, bet es domaju,kad ienaks kada jauninja par mani aizmirsi un apcels tas, bet sievietes kuram 30 + gadi spej uzvesties ka berni visu dienu burkskjet par kko aprunat klientus un jau no pasa rita teikt ka grib majas, man liekas stulbuma kalngals, bet mu ta ir ka nav normalas savas dzives un milosa gimene, majas problemas un darba izgaz dusmas

Jā, sorry, man pēc meiteņu atbildēm pieleca.

Man ir grūti atteikt situācijās, kad pienākumi ir slikti sadalīti un kādam jāveic neiespējami daudz. Tad es palīdzēšu un varbūt arī nebūšu nikna, ja nebūs tās lielās pateicības, jo mana palīdzība būs kā protests par taisnību pasaulē. :D
Bet citādi man vajag pretī pateicību vai parādā palikšanu, es reti kad palīdzu aiz labas sirds, un, ja cilvēki to nesaprot uzreiz, es darīšu to zināmu atklātā, bet pēc iespējas draudzīgā veidā.
Jo vairāk atteiksi, jo vieglāk paliks!

ec daziem menesiem atveru muti tad sakas, teica ka domaja ka esmu savaadaka, es par daudz atlaujos u.tt. nee es vnk saku runat preti un neljavos apcelties tpc ari dazam saku n

Darbs nav privātā dzīve un nav ne jārunā pretī, ne jastrīdas. Pasmejies un neņem dīvaino galvā. Nu nevar jaukt privāti dzīvi ar darbu. Slimie nav jānem galvā. Ja kadai patik tēlot lielo, nu tak lai... vismaz ir kads par ko visi klusībā smejas.

nu bet man sanak stride jo redz kad es kko pasu uzskata es pa daudz atlaojos bet kada no sim meitenem ir mana vieta tas visam jabut puktuali, bet kad es kko pasaku tad bez mazvai siet mazsvarigi kaut esmu bijusi tiesi tada situacija. man ar private dzivi viss kartiba stastijusi vinjam var teik ka neko neesmu sis tik stasta

Palīdzēt citiem darbā ir svētīgi. Un parasti jau nekur neviens uzslavas vārdus neteiks. Bet cilvēki to atceras. Arī pēc daudziem gadiem, jau citā darbā var nonākt laba atsauksme par tevi.
Es lielākoties neatsaku palīdzēšanā, un neprasu par to nekādas pateicības, galu galā tas ir tikai cilvēcīgums.

Bet nestrīdies, lai izpaužas cilvēks.Dari savu darbu un viss. Ir tak pārējie kolegi ar kuriem super kopā, i visss. Un nesaki neko , nedzesē velti muti. Iebrauks auzās pati bus vainiga. Labak iedzer kafiju uzpīpē un ar parejiem kolēģiem par trako pasmejies nu:D I visiem labi un miers virs zemes. Lai jau cuilveks domā ka ir " liels" :D tici man jautri un mierigi:D

Kopumā esmu izpalīdzīga, taču, ja jūtu, ka cilvēks par mani interesējas burtiski tikai tad, kad viņam kaut ko vajag no manis, tad gan parasti bez domāšanas atsaku un ne man ko pārmet, ne sirdsapziņa grauž.

Man arī šī ir liela problēma. Es nemāku pateikt nē. Vienmēr ir bail palikt tai sliktajai, nepateicīgajai un kam tik vēl nē, tāpēc sakostiem zobiem vienmēr saku jā.