Dažas te runā līdzīgi kā mana mamma. Bet es vienmēr saku viņai -
Padzīvotu Tu KAUT 1 DIENU MANĀ ĀDĀ!
Jums to pašu.Cik tas ir sāpīgi... Problēma nav tikai tajā, ka citi mani nepieņem, es pati sev nepatīku, riebjos.
Ko manas bildes ielikšana mainīs? Negribu vēl vairāk pazemoties vai atkal jaunas negatīvas emocijas gūt. Un tāpat bez kosmētikas man bilžu nav. Tas vispār ir kaut kas atbaidošs un neredzēts.
Es saprastu, ka varētu visu iedomāties. Bet nē... Pasakiet, KĀ es varu iedomāties, ka cilvēki skatās uz mani tā kā viņi skatās? Es nevaru redzēt to, kas nav. Un es nevaru redzēt bildēs, spogulī, to kā nav. (kā man apgalvo tuvākie radinieki 2, kuri zina par manām problēmām- ka es redzot, to ,kā nav) TĀ NEVAR BŪT.