Bailes no nepazīstamām situācijām, vietām utt

Man gan nav paniskas bailes, bet ir tā nepatīkami nedaudz. Parasti izvairos no tādām situācijām vai arī cenšos maksimāli noskaidrot visus sīkumus un detaļas pirms notikuma. Taču, ja nu tomēr nekā - nu tad vienkārši eju un kā ir tā ir. Parasti pietiek ar pāris sekundēm jaunā vietā, jaunos apstākļos, kad jau noorientējos un viss kārtībā.

Man tas pats, tikai bez asarām. Ir problēmas darīt kaut ko pirmo reizi. Pirmo reizi aizbraukt un iestāties augstskolā. pirmo reizi aiziet un samaksāt par dzīvokli, elektrību, nokārtot kaut ko medicīnas iestādē... Mūžīgi tā.

atkariba kas ta pa vietu. Ja akkurati pilniga svesa valsts tad butu ka bailigak apmaldities, savadak neee nav taadu bailu.

man vairak ir bail un panikas lekmes ja zinu ka kaut kur jabut tiesi noteikta laika un ne minuti nedrikst nokavet. nevaru gulet, nosedet, tads ieksejais nemiers.. ari negulot nakti un nonakot konkreta vietaa ka zinu ka jau paspesu tapat nervozeju ka tikai 2 h palikusas. :D

Man pat tagad dūša papēžos. Jāmeklē prakses vieta savai specialitātei. Jāstrādā darbs, kuru nekad neesmu darījis. Vieglāk uzkāpt Everestā nekā uzrakstīt CV. Dīvaini.

Ļoti saprotama sajūta, tiesa man nav tik traki kā tev, bet nu izjūtu stresu tiklīdz jādara kaut kas jauns. Ar prātu saprotu, ka nav par ko stresot un nekas slikts jau nevar notikt, bet nu nevaru to ieskaidrot savai emocionālajai pusei. Vispār ļoti daudz nervozēju par dažādām situācijām, bet es mēģinu un daru tās lietas, kas liek man nervozēt - ar domu, ka biežāk izejot ārā no komforta zonas, ātrāk pārvarēšu un būs vieglāk. Bet godīgi sakot, nejūtu, ka tas palīdzētu :D

Ir, ir nelielas bailes no nezināmām vietām un situācijām. Ilgi 'dīdos' līdz izlemju kaut ko darīt vai kaut kur PIEZVANĪT! Zvanīšana ir elle. :D

Tas jau loģiski, ka izkāpšana no savas pierastās komforta zonas ir vairāk vai mazāk biedējoša. Es parasti noskaidroju un izpētu visu pieejamo informāciju, kādi dokumenti vajadzīgi, kur atrodas utt. Pirms telefonsarunas apmēram pārdomāju, ko teikšu, svarīgos gadījumos uz lapiņas sarakstu, lai neko neaizmirstu pajautāt. Parasti jau dažādās iestādēs darbinieki ir pretimnākoši, reti, kad nelaaipni gadās.
Citos gadījumos jautāju cilvēkiem, kas ar to saskaŗušies padomu. Visādi ir bijis.
Gandrīz vienmēr sarežģītākais ir saņemties, tālāk jau viss parasti labi beidzas un izdodas nokārtot. :-)

Nu sanāk panervozēt, bet nav tik traki. Parasti sanāk diez gan veiksmīgi tikt cauri tādām situācijām, kaut kā neapjūku. Kas var būt vēl briesmīgāks, kā mukt prom no situācijām, kuras ir jārisina. Vēl jau var, protams, pajautāt kādam, kā rīkoties tādā situācijā, ja nesanāk loģiski padomāt. No malas vienmēr ir vieglāk pateikt. :)

Man arī tā ir un tieši šobrīd :D Prāts saka,ka nekas nebūs,viss kārtībā,bet laikam kaut ko es nekontrolēju,jo ir tāds vēdera sāpes kuras rodas no stresa utt :D MoonLady Jā,man zvanīšana arī ir ellīga padarīšana :D Pati nesaprotu kādēļ man nepatīk zvanīt :D

Es pusaudža gados biju ļoti trīcelīga, bija ļoti grūti zvanīt kādam un uzrunāt cilvēkus iestādēs, bet tās nekad nebija paniskas bailes. Tagad viss ir diezgan okei, nestresoju par tādām lietām ļoti, vienkārši dzīve iemācīja tam pārkāpt pāri, bija jāpieaug. Turklāt tagad man ir gan smartphone, gan bankas karte, kas ir kā drošības spilvens, 99% situāciju google maps darbosies un 50% situāciju man kartē būs nauda, tā kā nekas pārāk slikts ar mani nevar notikt.
Man jau liekas, ka sagatavoties ir ļoti normāli, jo negribi zaudēt laiku, aizmirstot kādus dokumentus, vai arī nočakarēties kāda svarīga cilvēka priekšā.

Tev tās tiešām ir paniskas bailes un ir tā, ka tā lieta traucē dzīvot vai nedaudz pārspīlē? Paniskām bailēm es tiešām neko ieteikt nevaru. Ja esi jauna, tad gribas mierināt, ka gan jau pāries, un iedrošināt, ka sagatavoties nemaz nav tik slikti. Baidīties no nezināmā un pirmajām reizēm nav nekas apkaunojošs, visi mēs baidāmies lielākā vai mazākā mērā. Ir ļoti iespējams, ka cilvēks, kuram tu baidies piezvanīt, pats baidās no tām situācijām vai arī ir kādreiz baidījies. Ja nopratīs, ka tev ir nedaudz grūti, noteikti sapratīs, tu taču arī saprastu.
Kā tev ar ceļošanu? Ja tev nav nekādas tikšanās ieplānotas un nekas ceļojumā nav ar darbu saistīts, vai tas jaunas vietas un cilvēki arī biedē?

Pirmo reizi aizbraukt un iestāties augstskolā. pirmo reizi aiziet un samaksāt par dzīvokli, elektrību, nokārtot kaut ko medicīnas iestādē...

Man precīzi tas pats! Tagad ierēcu par to, kā vispār mani varēja satraukt rēķinu maksāšana, lol :D Bet nu neko, kad nāks auto skola un būs jāsēžas pie mašīnas stūres, es laikam vemšu no uztraukuma. Un man tas liekas normāli!

Tāds izteikts satraukums man ir pirms darba intervijām, kad apzinos, ka jāatstāj ļoti labs iespaids. Tad parasti tajās dienās arī fiziski jūtos slikti, jo briesmīgi uztraucos vienmēr, kam gan nekad nav bijis pamata, jo viss ir bijis labi.
Bet kaut kādās ikdienišķās situācijās, kad jāaiziet kaut kur, kur neesmu bijusi, vai kaut kādas darīšanas jānokārto, tas man problēmas nesagādā.

jā, man arī ar zvanīšanu ir problēmas :D reizēm liekas, kas pa sviestu, bet kad tas jādara, tad nevaru saņemties. turklāt tagad tāds darbs, ka visu laiku jāzvanās un jānoskaidro lietas, kuras pati īsti nesaprotu, ir kā ir :D

Stormborn, ja nekas konkrēts nav ieplānots, tad nebiedē. ;) Ceļojot biedē tas, ka nepaspēšu laikā, apmaldīšos un nespēšu atrast ceļu atpakaļ, pazaudēšu kaut ko utt.

Man nepatīk pārmaiņas un zvanīšana! Tas ir manas mini fobijas :)

Apmaldīties nav bail. Bieži ceļoju un plānoju maršrutus, gadījies arī apmaldīties, bet tad meklēju pazīstamas ēkas/celtnes/objektus. Galu galā vienmēr var kādam pajautāt.

Ja kaut kas jādara pirmo reizi, tad tieši priecājos! Interesanti! Bet.. protams ir svarīgi kas tas ir - ja kaut kas ne visai patīkams, tad prieku neizjutīšu. Pirms tam mēģinu ievākt visu info utt.

Saprotama lieta, pašai tā agrāk bija. Nepazīstamu vietu es pirms tikšanās vai kaut kā tāda izpētu iepriekš, lai vismaz zinātu, kuras durvis jāver utt. No situācijām gan neizvairīsies.