Dzīve pilsētā vai laukos?

Esmu dzimis un audzis dziļos laukos, tāpēc nespēju savu dzīvi iztēloties bez laukiem:) Laukos vismaz ir ko darīt. Nav cilvēku pūļi, viss ir kluss, svaigs gaiss. Visu gadu var uzlabot fizisko spēku neejot un nemaksājot par sporta zālēm:D
Pilsētā man nepatīk, jo ir pārāk daudz cilvēku, liela burzma, jādzīvo dzīvoklī un vispār pilsētā nav ko darīt vismaz es tā domāju:D

kādreiz dzīvoju Rīgā, bet patreiz:

Tāds zelta vidusceļš ir mazpilsēta vai tās apkārtne - viss ar roku aizsniedzams, bet tajā paša laikā it kā savā pasaulītē !

Dzimusi Rīgā, bet augusi laukos. :) Nesaskatu neko sliktu lauku dzīvē. Taču tas nav priekš manis. Esmu pilsētniece. Nepatīk nedz rušināties pa dārziem, nedz "nāvīgais" klusums. Par vecumdienām gan neko vēl nezinu. Kur nu nonākšu, tur būs labi :D

Esmu augusi mazpilsētā.
Laukos(ar laukiem saprotu privātmāju, kur tuvākie kaimiņi vismaz 5km attālumā, kur ir kūts ar lopiņiem un nenormāli milzīgas kartupeļu plantācijas utt) es nevarētu, jo man hroniski riebjas dārza darbi - visas tās milzīgās kartupeļu talkas, vasarās ravēšanas katru dienu un visu dienu utt. Ir nācies tādās piedalīties un - nē, paldies. Negribu es pavadīt laiku raujoties lauku darbos un dzīvot daudzus km no veikala vai pilsētas, kur ir kultūras pasākumi un, protams, slimnīcas un citas vajadzīgas lietas.
Tāpēc, es izvēlētos pilsētu. Vienīgi, protams, arī ne kuru katru. Rīgā man nepatīk, bet Liepājā labprāt dzīvotu. Rīga man uzdzen stresu, te man nav miers. Taču, te redzu 1 labu lietu - daudzi kultūras pasākumi rokas stiepiena attālumā(teātris, koncerti, izstādes, kino). Nav ko darīt - var aiziet, kad vien sagribas. To man vispār vajag - tuvumā iespēju aiziet uz kino, aiziet uz teātri utt.
Ja būtu darbs, tad es varētu arī dzīvot dzīvoklī savā māju mazpilsētā - miers, ir veikali, ir cilvēki, bet nav burzmas un nav lauku darbu.

Kāpēc dzīvošana laukos uzreiz saistās ar milzu kartupeļu vagām? Man tiešām ir interesanti,jo es laikam tomēr redzu divējādus laukus. :D
Pietam pilsētas privātmāju rajonā nevar izlīst kails un sētā pasauļoties,bet savā meža nostūrī gan var. (l)

Dzimusi un vienmēr dzīvojusi Rīgā, bet pilnīgi mierīgi sevi varu iztēloties dzīvojot kādā citā pilsētā, ja vien tiešām tie nav "īsti" lauki, bet vienkārši kāda cita pilsēta. Man Latvijas pilsētas lietas tik salīdzinoši tuvu viena otrai, ka neliktos nekas traks dzīvot citur, ja vien esmu Latvijā, ārzemes gan nevilina. Bet Rīga man, protams, patīk un lielākā vai mazākā mērā gribu savu dzīvi ar šo pilsētu saistīt arī turpmāk, tas ir- ja ne dzīvot, tad regulāri uzturēties Rīgā gan, jo tomēr jūtu vajadzīgu pēc cilvēkiem, pilsētas kņadas un visa nepieciešamā "rokas stiepiena attālumā".

Newyorkk, kaut arī pašlaik dzīvoju Rīgā un baudu visus tās labumus, esmu augusi laukos, tāpēc man nebūt tās lietas nav svešas :) Ziema, jā, taču tās ir pāris nedēļas ar to nenormālo sniegu, nezinu, kā ir citur, bet gar musu mājām ejošo ceļu pagasts vienmēr nošķūrēja. Tik vien kā 300m iebraucamais ceļš pašiem bija jāiztīra. Bet kā jau laukos, ja bija zināms, kad tīrīs lielo ceļu, varēja iziet ārā, iedot traktoristam divīti un izšķūrēts tika ne vien iebraucamais ceļš, bet arī pagalms :)
Piepilsētā dzīvojot visdrīzāk tiešām būtu jābrauc uz darbu ikdienā, bet ja tie ir īsti lauki, tad darbs ir turpat. Var audzēt putnus, zemenes, graudus, tik daudz iespēju, var darīt principā jebko. Man ārkārtīgi iedvesmojošs šķiet Nīmaņu biznesa stāsts. http://www.neemantools.com/en/about-us/story Darbs pagasta veikalā vai pastā nebūt nav vienīgā lieta, ko darīt.

Tādos dziļos laukos , kur ir pāris mājas un viss pārējais tikai meži un pļavas, sevi iedomāties nespēju. Rīga mani tomēr arī nesaista, šobrīd par ideālo variantu dzīvei uzskatu vai nu mazpilsētu (pati esmu no mazpilsētas), vai arī tādus laukus, kādos dzīvo mans draugs - ciemats, bet asfaltētas ielas, veikali, pat sakopts parks, kultūras nams, kafejnīcas, frizētava utt un pilsēta nedaudz vairāk kā 5km attālumā. Pieejams praktiski viss, taču tai pat laikā klusi un mierīgi, dažu min gājienā upe, mežs, cilvēku maz...

Dzīvoju it ka mazpilsētā, 30km attālumā viena pilsēta, 60km attālumā uz vienu vai otru pusi lielākas pilsētas. Šis attālums jau ir pierasts un ikdienišķs, nekas dižs. Ja gribas izklaides, brīvdienas sapānoju, lai pie tām tiktu.

Esmu dzimusi un augusi pilsētā, daudzdzīvokļu mājā ar visām ērtībām. Vairāk kā gadu atpakaļ pārvācos uz mazpilsētu un tikai tagad esmu tikusi pāri kultūršokam, ka privātmājā ūdens nāk no akas (sausuma laikā jāskatās akas līmeni, lai nesabeigtu sūkni), ziemā nemitīgi jākurina apkures katlu, jānes malku, jāpļauj zāli utt. Vēl piedevām aizejot uz veikalu, visi blenž uz mani kā uz svaigu gaļu un visi visus zina un pazīst. Pat sveši cilveki uz ielas sveicina. Šie ir lielākie lauki, uz kuriem es parakstītos dzīvot :D

Lollipop, man tomēr māc ziņkāre, esam no viena miesta vai katra no sava :D

dzimusi un augusi nelielā lauku ciematā, privātmājā. tas, kas lielai daļai iedzen šausmas - sniega šķūrēšana, klusums apkārt, dārza ravēšana utt. man ir vienas no foršākajām un jautrākajām bērnības atmiņām. Tagad dzīvoju Rīgā, bet apzināti nomalē, jo centrs bija aktuāls tusiņu gados, kad bija ballītes un taxi likās ekstra. šobrīd man patīk, ka pie mājas ir daudz zaļuma, veloceliņu, miers. visur tieku ar auto vai taxi, problēmu nekādu. nepatīk vienīgi formāts - dzīvoklis. māja tomēr ir un paliek māja ar visiem tai piederošajiem labumiem un čakariņiem.
tuvākajos gados droši vien tāpat vēlos dzīvot Rīgas nomalē, vēlāk, kad bērni - privatmājā pierīgā, kur viss pieejams. man vajag manu zaļumu un pāķīšus kompektā ar ērtībā.

Esmu pilsētniece un, ja godīgi nespētu iedomāties dzīvot kādā citā pilsētā. Esmu pieradusi pie visa - pie cilvēku burzmām, pie satiksmes u.c. Un neko nevaru tur padarīt un nevienam nepārmetu, ja kādam riebjas Rīga.
Mums ir radiniekiem māja Priedainē, kas ir ar vilcienu 20min no Rīgas. Jā, vasarā ideāli, ar riteni uz jūru, ar kājam uz upīti, apkārt mežs, pastaigas svaigā gaisā, sporta spēles, nu ideāli, bet ziemā mēs tur neviens nebraucam, jo nav ko tur darīt.
Tāpēc mans ideālākais variants būtu privātmāja ārpus Rīgas centra, bet Rīgā.

Agrāk patika lielpilsētas kņada, tagad gribas vairāk zaļumus, bet, ne dziļus laukus.

Kāpēc dzīvošana laukos uzreiz saistās ar milzu kartupeļu vagām?

Uz šo var tiešām skatīties divējādi. No vienas puses, kartupeļu vagas ir vajadzīgas izdzīvošanai. Daļa pagrabiņā pašu lietošanai, daļa pārdošanai. Laukos jau nemaz nav uz tirgu jābrauc, pagastā tāpat visi zina, pie kura var nopirkt malku, pie kura kartupeļus un kuram ir kombains graudu novākšanai.
No otras puses - ja ir zināmi iekrājumi, kā minēja Winterra, var dzīvot arī tā - ar nelielu zemes gabaliņu, savu smuko dārzu, ko atrādīt rajona avīzītē un varbūt kādā glaunākā žurnālā un savu perfekto iedegumu. Bez govju aplokiem un kartupeļu vagām, tomēr tā vairāk izklausās pēc piepilsētas dzīves. Pat ar miljonu kabatā, jo īpaši pa ziemu, varētu piemeklēt bezdarbīga garlaicība.

Pilsētā, noteikti tikai pilsētā. Apciemojot radus laukos, normālā garastāvoklī varu pavadīt labi ja vienu dienu. Nepatīk man tas viss.

Līdz skolas beigšanai dzīvoju mazpilsētā un nespēju vien sagaidīt to dienu, kad no turienes tikšu prom. Visvairāk nepatika tie mazpilsētas cilvēki, drausmīgās klačas, intrigas, ka visi visus pazīst utt. Man patīk tā kā ir lielpilsētā, ka nezini, kas blakus dzīvoklī dzīvo. Veikalu tuvums un daudzums man arī būtisks.
Vasarā, iespējams, patiktu dzīvot laukos, dārza darbi arī šad un tad patīk, lopi gan nē. Tumšos rudens vakaros un ziemā gan laukos nespētu sevi nekādi iedomāties.

Dzimu un augu Rīgā, bet ne centrā. Mazā klusā rajonā, ar jūru, ezeru, upi pie sāniem, privātmāju un gana lielu dārzu. Tā arī vēlētos dzīvot - ne gluži pilsētas centrā pašā burzmā un mašīnu korķos, ar mazu dzīvoklīti un balkonu uz kaimiņlogu pusi, bet klusā mikrorajonā, ar privātmāju, dārziņu, kādu meža pleķīti vai parku tuvumā, vai upi, ar visām ērtībām, bet tomēr nedaudz nostāk no cilvēku masām. Un dziļi lauki, ar milzīgu zemes gabalu, lopiem, traktoriem un kaimiņu trūkumu tuvāko 30km rādiusā mani nekad nav saistījuši.

izteikta lauciniece.. esmu augusi un maaciijusies pilseetaa, tacu pa brivlaikiem regulaari uz laukiem, un ari tagad tikai lauki, jo neciesu pilseetu.. dievinu lauku darbus, skaldu maklu, slaucu govis un tamlidzigi.. palasot komentaarus redzu kaa atskiros no paareejaam meiteneem tacu taa nu tas ir. :D lai gan esmu tikai 23 gadus veca, un arii tuseet un iet uz klubiniem jau man patiikaas. :D

Meitenes -mūžīgās pilsētnieces - man ienāca prātā, jūs pilsētā dzīvojot darāt aktīvu vai pasīvu darbu? Ar pasīvu es saprotu ofisā (un ne tikai) sēdēšanu, ar aktīvu - vairāk fiziskās slodzes. Vai jums patīk? Domāju, vai nav kāda sakara starp ofisā sēdēšanu un mīlestību pret pilsētu, un otrādi? Protams, izņēmumi ir un būs visur, vai arī es te šauju pavisam greizi? :D