Bērni

Vēlētos 2 bērniņus, laikam jau puisīti un meitiņu. Vai arī 2 meitiņas. Nezinu vēl. :D Vispār būtu baigi forši ,ja tā ar vienu reizi abus varētu piedzemdēt, bet no otras puses liekas, ka prātā pēc tam varēs sajukt, ar vienu jau diezgan pagrūti ir tikt galā.

Es gribētu 3. Tad jau redzēs, kā liktenis būs lēmis...

Mēs gjimenē arī bijām 3, pirms pāris gadiem palikām 2, kaut kā neforši galvā ir palikusi doma, ja ar kādu tomēr kādreiz kaut, kas atgadās, lai tomēr kāds vēl ir, es saprotu, tas ir galīgi garām, tā domāt, bet tā, kā savā gjimenē esmu zaudējusi savu vistuvāko (māsu) ... Tā nu no tās domas vairs nevaru aizbēgt.

Gribētu arī, lai puisīts ir pirmais un pēc tam meitińas, lai lielais brālis var aizstāvēt. :)

Un es arī auklēju citus bērnus, sāk parādīties bail no tā, ka nervu nebūs, jo jau tagad, svešus auklējot, dažbrīd knapi turos, pat bail iedomāties, kā būs, kad būs savs 24/7 :(

weee, jo parasti, ja cilvēks pats var piedzemdēt, tad negrib adoptēt īsti.
Protams, ir jau visādi, bet..nu jaa.

Man pietiek ar vienu, nezinu kā būtu sadalīt uzmanību un mīlestību uz diviem, liekas, ka vienu mīlētu vairāk, otru mazak, kkā negodīgi, labāk viens, bet nu tā jau liekas, ka divi bērniņi ir forši, pašiem bērniem jautrāk, ir ar ko plēsties.

Ļoti gribu 2 meitiņas. Varbūt tāpēc,ka mamma arī gribēja 2 meitas un tā arī tas piepildījās. Draugam gan vienalga kas piedzims un cik, visus mīlēs tāpat. :)

Lollipop
Laikam tēvā iedzimis

Tas bērns arī tēvā iedzimis :D Tie pirmie laikam vispār iedzimst tēvā, es tāpat :D

weee, negribu padot kašķi tēmai, bet kāpēc būtu jādoptē, ja viss ar veselību kārtībā un var iznēsāt, piedzemdēt savējo? Vismaz pirmo bērnu nu noteiki.

Kādreiz negribēju nevienu, tagad aizdomājos, ka vienu noteikti gribētu. Redzēs, kā ar to ies, varbūt būs arī otrais un trešais. Vairāk par 3 gan nē, veca jau arī tad būšu :D Pirmo līdz 30 gadiem droši vien varētu paspēt.

Bērnu nav un šobrīd negribu, bet ja domas mainītos, tad ne vairāk kā vienu. Tādā gadījumā vēlētos dēlu, bet ja būtu meita, arī nebūtu nekas slikts.

Es te tā aizdomājos, visas ir gatavas dzemdēt , bet neviena negrib adoptēt !? Kapēc ?

Katram, protams, iemesli savi, bet es šādu izvēli neapsveru, jo savs bērns ir savs. Tas, ko pati būtu dzemdējusi, būtu mans un mana vīrieša bērns. Nevis svešs, kam nav zināmi vecāki un iedzimtības.

veca jau arī tad būšu
Pirmo līdz 30 gadiem droši vien varētu paspēt.

Jā, par šo ar domāju. 1. gribētos pirms tiem 30, bet redzēs, kā dzīve nokārtosies. Pagaidām trūkst satbilitātes un arī fiziski vēl neesmu gatava.

weee - es tieši nesen, lasot rakstu par adopciju, aizdomājos par sevi - šķiet, ka es nevarētu tā iemesla dēļ, ka es neesmu bērnu cilvēks... Es neesmu utji putji cilvēks ar svešiem bērniem. Piemēram, nevaru iedomāties, ka varētu strādāt par auklīti vai skolotāju... Un domāju, ka tāda īsta beznosacījumu mīlestība varētu būt tikai pret savējo, jo nu savs ir savs. :)

Pašlaik man nav bērnu, bet tuvāko 3 gadu laikā gribētu pie pirmā jau tikt :) Kopā kādus 4 gribētu, ja ne pat 5us, gribu lielu ģimeni, kāda man bija (ir) :)

Wee, es mīlu savu meitu, bet neviens cits mazulis manī emocijas neizraisa - nekādas. Manas asinis ir manas asinis, es nespēju iedomāties kā es audzinu pilnīgi svešu ģenētisku materiālu, ne savu turpinājumu, kā es varētu paciest sveša bērna raudāšanu, niķus, da jebko, tas vnk ir svešs cilvēks.

Esmu dīvaina, bet man tā doma par bērniem attālinās ar katru gadu :D 18 gados domāju, ka man būs 3 meitas, tagad domāju - vai vispār vajag. Negribu. Ja varētu bērnus dzemdēt ap 40 un nebaidīties, ka viņam kaut kas iedzims, es noteikti šo jautājumu atliktu uz 10 gadiem stabili.

Viens ir gribetu velvienu un treso adoptet.

Mīļotais ir par lielu ģimeni - 5 bērniem! Es gribētu 4! :)
Bet tas ir šobrīd, dzemdējusi neesmu. Ceru ka pirmie būs dvīņi.

Par adopciju neesmu domājusi.

Gribu divus bērnus, pirmo noteikti ~ 23, 24 gadu vecumā. :)

weee, negribu padot kašķi tēmai, bet kāpēc būtu jādoptē, ja viss ar veselību kārtībā un var iznēsāt, piedzemdēt savējo? Vismaz pirmo bērnu nu noteiki.

weee - es tieši nesen, lasot rakstu par adopciju, aizdomājos par sevi - šķiet, ka es nevarētu tā iemesla dēļ, ka es neesmu bērnu cilvēks... Es neesmu utji putji cilvēks ar svešiem bērniem. Piemēram, nevaru iedomāties, ka varētu strādāt par auklīti vai skolotāju... Un domāju, ka tāda īsta beznosacījumu mīlestība varētu būt tikai pret savējo, jo nu savs ir savs.

Laikam es kā parasti saktos uz visu caur nedaudz savādāku prizmu. Protams, ka savs ir savs , es arī galīgi neesmu bērnu cilvēks man nepatīk sveši bērni un dārziņā vai skolā justos kā katorgā , bet man šķiet tik bezgala mīļi, ka tu vari kādam dot mājas , nu tie taču ir tādi paši civēki ,kā es vai Jūs.
bet es negribētu zīdaini , gribētu kādus 2-4 gadus vecu bērnu , iedzimtībām un tādām lietām ne visai ticu , ticu vides ietekmei uz cilvēku un ka bērnu ļoti ietekmē vide kurā tas aug.
Bet , jā es līdz galam nesprotu , kapēc cilvēki izmisīgi cenšas apaugļoties mākslīgi, un to bez garntijām , bet pat nepieļauj domu par adopciju .... :( Bet tās ir tikai manas pārdomas un galīgi negribu kašķēties ....

Šobrīd ir domas par vienu.