Homoseksualitāte psihiatrijā
Līdz pat septiņdesmito gadu sākumam ASV psihiatrijā homoseksualitāte tika klasificēta kā garīga saslimšana. Kā seksuāls traucējums tā bija iekļauta Garīgo slimību diagnostikas un statistikas rokasgrāmatā (Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders, DSM), uz ko oficiāli atsaucās, diagnosticējot garīgos traucējumus ne vien ASV, bet arī daudzviet citur pasaulē. Pieaugot homoseksuālistu aktīvistu politiskajai ietekmei, tika izveidota īpaša komisija, kurai bija jāpārskata homoseksualitātes statuss, taču starp tās locekļiem netika iekļauts neviens psihiatrs, kurš uzskatīja, ka homoseksualitāte nav normāla parādība. Zinātnisku konferenču laikā geju aktīvisti organizēja skaļas protesta akcijas, lai palielinātu spiedienu uz Psihiatrijas asociāciju. Homoseksuālisti vēlējās, lai viņus uzskata par indivīdiem, kas gluži vienkārši izdarījuši atšķirīgu seksuālo izvēli, nevis cilvēkiem, kas novirzījušies no normas. Dr. Bībers (Bieber) norādīja, ka DSM-II iekļautas arī vairākas citas slimības, kas pilnībā neatbilst kritērijam ”izraisa ciešanas un sociālo nespēju”, kas tika izmantots, lai definētu traucējumus. Starp tām bija vojerisms, fetišisms, seksuālais sadisms un mazohisms. Dr. Spicers (Spitzer) no Amerikas Psiholoģijas asociācijas uz to atbildot teica, ka, iespējams, arī tos visus vajadzētu svītrot no DSM-II, un, ja sadisti un fetišisti sāktu apvienoties organizācijās, tad arī viņu patoloģijas tiktu pasludinātas par normālām.
Psihiatrijas asociācijas balsojums tika noorganizēts neparasti steidzīgi, apejot līdzīgos gadījumos parastās procedūras.
Īsumā faktori, kas noteica asociācijas lēmumu svītrot homoseksualitāti no DSM-II, bija šādi:
Geju aktīvistiem bija spēcīga ietekme uz psihiatriem un viņu domāšanu. Liberāli noskaņotie un līdzjūtīgie psihiatri bija pārliecināti, ka homoseksualitātes iekļaušana starp psihiskiem traucējumiem tikai veicina aizspriedumus pret homoseksuālistiem. Termina svītrošanu no rokasgrāmatas viņi uzskatīja par cilvēcīgu, progresīvu rīcību. Psihiatri vienojās par jaunu principu, kā definēt psihiskos traucējumus; saskaņā ar to Diagnostikas un statistikas rokasgrāmatā iekļāva tikai tos traucējumus, kas pacientam radīja ciešanas vai pielāgošanās problēmas.
Tā rezultātā homoseksualitāte kā seksuālas dabas traucējums 1973. gadā tika izsvītrota no Diagnostikas un statistikas rokasgrāmatas. Tomēr tajā palika kategorija ar nosaukumu ”egodistoniska homoseksualitāte – gadījums, kad homoseksuālā orientācija pašam cilvēkam sagādā ciešanas un mokas”. Vēlāk no DSM-III tika izsvītrota arī tā, līdz ar to homoseksualitāte vairs vispār netiek pieminēta.
Taču izskatās, ka par spīti balsojuma rezultātiem lielākā daļa asociācijas locekļu turpināja homoseksualitāti uzskatīt par patoloģiju. Četrus gadus vēlāk veikta aptauja atklāj, ka 69% psihiatru homoseksualitāti uzskatīja par ”patoloģisku adaptāciju”. Arī kāda daudz nesenāka aptauja liecina, ka joprojām vairums psihiatru visā pasaulē ir pārliecināti, ka homoseksuāla uzvedība norāda uz garīgu saslimšanu.
(http://www.narth.com/docs/mentaldisorder.html).
747
