Paššaustīšana

Kad laulība izjuka, ļoti šaustīju sevi, par to ka iepriekš esmu piedevusi visādus dranķus no vīrieša puses, un kāda gan es muļķe esmu bijusi. Vēljoprojām dažreiz atceros, ka esmu piedevusi un tas bija muļķīgi.
Laika gaitā tas viss ir pārgājis, utveru to kā pieredzi. Nav sev par ko piedot, nejūtos ka būtu sevi kādā veidā apvainojusi, tikai uzvedusies muļķīgi. Lielākais mierinājums ir ne jau kaut kādi vārdi sev, bet tā apziņa, ka tāda nu ir tā dzīves pieredze, neko tu tur vairs neizdarīsi un apņemšanās tādas kļūdas vairs nepieļaut :)

Jā, esmu sevi šaustījusi. Mierinājuma vārdi - vismaz būs pieredze.

Nē, tā es neuzskatu. Es neesmu bijusi muļķe, esmu bijusi sieviete ar savām jūtām un emocijām, daudz ko esmu pieņēmusi ko nevajadzēja, bet es neko nenožēloju, tā ir mana dzīves pieredze, nešaustu sevi, nav aizvainojuma uz kādu citu, esmu daudz ko iemācījusies labu :)

es vēl tagad nevaru sev piedot par to, ka 3 gadus ļāvu sevi pazemot, vazāt aiz deguna un vēl visas tās draņķības. vai arī drīzāk nevaru samierināties ar faktu, ka tie ir pazaudēti 3 gadi, kurus varēju pavadīt viena (vai arī kopā ar citu), bet laimīga.

es vispār būtu gatava debesīs ierakstīt tā idiota vārdu, lai tikai nevienai nebūtu jāpiedzīvo tāda attieksme no vīrieša, jo cik es zinu, ne es biju pirmā, ne pēdējā.

Gan jau ka lielākajai daļai ir gadījies, ka piemēram esat piedevušas sliktu izturēšanos no vīrieša puses

Man atkal ir bijis tā, ka vīrietis vienreiz ir mani sāpinājis, amn ar to pieticis, nepiedevu viņam un pateicu, ka nekādas turpmākās attiecības no manas puses nebūs, lai gan tagad tā domājot - iespējams, tā sāpināšana no viņa puses bija neapzināta, tāpēc es tagad mazliet mokus sevi - kā būtu, ja nebūtu pārsteigusies utt. Bet no otras puses - nenožēloju, ka pieņēmu tādu lēmumu :)

Un pēc tiem sliktajiem izgājieniem no vīriešu puses, nav pēc tam kaut kāda aizture veidot jaunas attiecības, neliekas, ka visi tādi, ka atkal uzķersieties uz līdzīgu. Kā tiekat pāri tai sajūtai, ja protams tāda ir?

Un pēc tiem sliktajiem izgājieniem no vīriešu puses, nav pēc tam kaut kāda aizture veidot jaunas attiecības, neliekas, ka visi tādi, ka atkal uzķersieties uz līdzīgu. Kā tiekat pāri tai sajūtai, ja protams tāda ir?

Nekad nav bijusi sajūta, ka nevaru veidot jaunas attiecības, jo iepriekšējais ir sāpinājis/darījis pāri. Ar katru jaunu cilvēku es it kā sāku jaunu dzīvi - uzticos no jauna, paļaujos un man pat neienāk prātā baidīties, ka varētu atkārtoties tas pats, kas iepriekš. Un ja šis nākamais man tomār kaut kā nodarītu pāri, nekas, nāks nākamais un sāksies no jauna :) Ceru, ka doma +/- skaidra :)

Pēdējā laikā, nezinu kāpēc, bet es sev ļoti daudz ko pārmetu, kaut arī tur nav mana vaina.
Nebrīnos ja tās ir tikai bailes palikt vienai, vai kā savādāk.

Es it kā saprotu, ka esmu dažās situācijās esmu bijusi pilnīgākā muļķe, bet tā, lai sevi šaustītu, kaut ko sev nepiedotu - nē. Sevi pārāk mīlu, laikam, lai emocionāli terorizētu. Un tas, ka pieļautas kļūdas... Nu tās es uztveru kā lielisku dzīves mācību. Sevis šaustīšana maz ko mainīs, bet paskatīties uz savām kļūdām racionāli, kaut ko no tā visa iemācīties, vismaz man, ir ļoti svarīgi.