Piekrītu Bantei šoreiz. Es jau kādreiz esmu izteikusi savu viedokli par normālu, jēdzīgu draudzību.. Tās arī ir attiecības, kas ir ilgušas gadus - neredzu nevienu iemeslu, kāpēc es nevarētu teikt, ko domāju, vai man nevarētu teikt, ko domāju. Pateikto uztveru kā faktu. Ja prasu - kā man kleita? Un man saka tizli, domāju, ka ir forši, ka kāds pasaka, ka tizli. Tāpat es esmu jautājusi, piemēram, tu taču nepirksi tur to un to somu? Jo man šķiet neglīta. Un tas vai pirks, vai nē, tā ir tikai draudzenes darīšana, bet mēs kontaktējamies un sakām, kā ir. Nereti citi cilvēki ir mīksčaulīgi, grib būt supertoleranti un vienkārši noklusē to, ko patiesībā domā. Es nedomāju, ka ar īstiem draugiem, ar kuriem kopā apēsta puda sāls, jāapietās kā ar jēlām olām - ja jautā (un kādreiz arī ja nejautā :D) jāsaka tā, kā ir. Tādā veidā mēs izzinam otru cilvēku, viņa domas, bet mums ir sava galva uz pleciem un viedoklis un ieteikumi jāpieņem tikai tad, ja mēs tam piekrītam. Nav nekādas jēgas no lišķējošām, taktiski klusējošām draudzenēm (ja vien nav tā, ka gribas kādu, ar ko apsriest slavenības vai vienkārsi paklačoties, bet šai būtnei savu domu nedrīkst būt). Viņai izteicās kaut kā ne tā par to, kāda tu esi māte. Nu un? Tā ir draudzenes interpetācija, bet tas, ka viņa tā domā, nenozīmē, ka viņai ir taisnība. Te jau vērpjās dikti efektīvas drāmas ar ''ar tādu es draugos nebūtu, utt.'' - man tā šķiet histēriska un par sevi nepārliecināta cilvēka reakcija uz lietām, kuras viņam ir nepatīkami dzirdēt. Ja nav lemts būt draudzenēm un ir reāli nepatīkama viņas klātbūtne un domas (nevs tikai tas, ka dažreiz viņa nav tik taktiska kā gribētos), tad tāpat jūsu draudzība nomirs dabīgā nāve.