Lasot tos veco cilvēku stāstus, atcerējos gadījumu, kas gadījās vēl tad, kad studēju un pati reizēm knapinājos. Ārā bija auksts, bet pie veikala stāvēja večiņa un "pārdeva" kaut kādus nieciņus, lai sapelnītu naudiņu, bet bija redzams, ka nabadzīga. Parasti es neko nedodu un nedevu, bet šoreiz gribējās. Skaidras naudas, ko iedot nebija, tāpēc izdomāju, ka labāk sapirkšu viņai veikalā maisiņu ar ēdienu. Pirku normālas lietas, to, ko pati ēstu, ja gadījumā atteiktos ņemt - maize, siers, augļi, kāds saldums, vēl šis tas, jau vairs neatceros, bet sanāca vesels maisiņš. Kad iedevu kundzītei, viņa apraudājās un vēl iedeva līdzi to lakatu, ko tirgoja, jo citādi viņai bija kauns ņemt. Tas tā palicis atmiņā, vairs nav gadījies.