veg.distonija, triic rokas

pie Lailas Kalninas gruuti tikt, es ta sapratu...

vai vina arste ar zalem ari?

Kāpēc grūti? Vai tad nedēļu nevari nevari vairs pagaidīt? Vai divas?
Nē, viņa nav psihiatre, bet psihoterapeite, bet iņa zina daudz par zālēm- var kaut ko pastāstīt, bet nekādas receptes vai devu koriģēšanu protams nevar darīt.

man taadas leekmes biezi uznaak stresa situaacijas vai staavot garas rindaas (parasti triiceklis celso , saapes kruutis ) cens kaa sevi nomierinaat.

ŠItā lieliskā padarīšana man no 15.jūnija :) Zāles izrakstītas visādas, nezinu pat nosaukumus - nelietoju. Ja nu galīgi jākrīt gar zemi, priekš tam man alprozalams - 1 vai 1/2 tablete.
Izgāju adatu terapiju, psihoterapiju, fizioterapiju, masieri. Daudz par šo tēmu lasīju un interesējos. Sakārtoju sevi fiziski un garīgi. Kamēr tā nenotiks, tikmēr lēkmes/trīces/sliktumi nepāriet.
Ļoti jāmaina dzīvesveids.
Vismaz man tas viss kopā ir palīdzējs :)

Jā, kā jau teicu, esmu dzērusi vēl daudz citu zāļu, kuras te nav nosauktas.

Pamēģini iepazīties ar kādu, kuram arī ir VD, kopā būs jautrāk. :D Skan kā joks, bet tā ir patiesība! Es kādu brīdi tusēju VD forumā & domubiedros un iepazinu skaistus, foršus, veiksmīgus, izglītotus, strādājošus puišus.. Daži no viņiem par savu VD arī kautrējās un tāpēc turējās nostāk no jaunām attiecībām.

Bet nu VD jau nav nekas tāds, lai par to kaunētos. Neej uz randiņiem ar domu, ka tev paliks slikti, noskaņojies pozitīvi, bet ja nu tomēr gadās sliktums - sakarīgs puisis reaģēs normāli uz to. :)

Taxxxxxx

tu nelieto vairs zales?
adatu terapija tiešam palidz? un masaza??

man adatu terapija deva nulli rezultātu-gāju pie daktera puksta. Savukārt parastās masāžas gan man palīdzēja :)
vēl jau var homeopātu mēģināt

ninasskapis tu satiki savu otro pusiti kad biji jau ar so kaiti, vai ne? ka sevi kontroleeeji kad biji kada randina?

man varbut nepariet viss, jo man nav mieriiigi visu laiku viss.. vienmer kkas notiek.. vai nu attiecibas vai gimene,, vai mani...

pag tev ir berns, tev sakas pirms vina vai pec ta VD?

Vero, Tu pārāk daudz domā :D

kate45 tas ari!!!!

ES NEPROTU ATSLABINATIES. TAS IR ARI MANA RPOBLEMA. es loti jutiga pret visu... loti...

vero
zāles nelietoju, nesmu tā nopietni lietojusi, man ļooooooti ātri pieradums veidojas. Tāpēc nekas cits neatlika, kā strādāt ar sevi, iet, kustēties, darboties, lai sev palīdzētu :)
Man viss iepriekš uzskaitītais palīdzējis kopā. Nevar izdalīt kaut ko atsevišķu.
Drausmīgs darbs ar sevi, savām sajūtām, domām.

ES NEPROTU ATSLABINATIES. TAS IR ARI MANA RPOBLEMA. es loti jutiga pret visu... loti...
Nu kamēr nemācēsi, tikmēr būs viss, ko pieminēji.
Pie šīs kaites JĀIEMĀCĀS nomierināties un atslābt.

man liekas gruuti stradat ar sevi, kad blakus nav tavi radi, vai milotais cilveks, ir gruuti kad tu esi viens... looti

AD vairs nelietoju, daktere izrakstīja kaut kādas nomierinošas zāles, ja uznāk panika: 1/2 tab iedzeru un pāriet. Citreiz panika uznāk 1x/ned, citreiz divās nedēļās 1x. Bet nu šīs zāles ir vienmēr ar mani, ja dodos kur viena.

man liekas gruuti stradat ar sevi, kad blakus nav tavi radi, vai milotais cilveks, ir gruuti kad tu esi viens... looti

Atrodi nodarbošanos, domubiedrus, nesēdi mājās un nebesies! No tā tikai trakāk un sliktāk paliek. Nav jāieciklējas "ai, es viena, man grūti". Tad arī IR grūti un bēdīgi. Vai tiešām nekādas intereses Tev nav kā tikai sēdēt mājās un klausīties kā sirds skrien un skatīties, kā rokas dreb!!

Man šī kaite jau ir vairākus gadus, iesākumā biju pret zālēm, mēģināju ar pašiedvesmu, dzīves sakārtošanu utt., bet man tas palīdz tikai īstermiņā, esmu pēc dabas jūtīga un visu "ņemu pie sirds". Tāpēc nolēmu, ka pietiek mocīties, jo dzīve tikai viena un sāku lietot AD. Protams, reizē arī ar sevi strādāju, ierobežoju slodzi, daru sirdij tīkamas nodarbes, bet AD tomēr ārstē, noregulē ķīmiskos procesus smadzenēs, kas nepieciešams, lai atkal justos labu. Un pie tiem nerodas pieradums, protams, atmešanai jābūt pakāpeniskai. Pagāja kāds laiciņš līdz atradu savus AD un pareizo devu. Uzlabojumi ir jūtami. Ja ir nepatīkamas blaknes, nevajag mocīties, bet doties pie ārsta, lai vai nu maina uz citiem, vai samazina devu.
Lai izdodas! :)

Ak,shii teema!man arii ir shii kaite,ko jau ieprieksh mineeju, vieniigi ne tik smagaa formaa kaa dazhai sheit.
Man ir ieksheeja trauksmes sajuuta nepaartraukti, nespeeju atslaabt praktiski nekad. Tas ir traki, jo saprotu, ka organismam tas ir slikti.
Nu jaa un panikas leekmes sabiedriskaas vietaas un panika no taa, ka saaksies panika! Vakar staaveeju areenaa koncertaa-viss lieliski, bet taapat liidz galam atslaabt nevar, jo jaakontrolee taa giibshanas sajuuta!
Joga un meditaacija ir mans glaabinsh! Zaales nelietoju!
Jaa un rokas arii triic, biezhi kauns no apkaarteejiem.

Nezinu vai tā ir VD vai kas cits, bet esmu iemācījusies sadzīvot ar to, ka piemēram, nevaru aiznest divas kafijas tasītes, jo rokas trīc. Tā paša iemesla dēļ publiskās vietās neēdu zupu, lai nemana, ka no satraukuma sāk trīcēt rokas. Nedzeru kofeīnu saturošos dzērienus. Ja jau no rīta jūtu, ka ir liels satraukums, tad iedzeru Relaxen. Pie ārstiem esmu bijusi vairākkārt, bet vairāk par: "Mēģini neuztraukties!" neesmu dzirdējusi.

ninasskapis tu satiki savu otro pusiti kad biji jau ar so kaiti, vai ne? ka sevi kontroleeeji kad biji kada randina?

man varbut nepariet viss, jo man nav mieriiigi visu laiku viss.. vienmer kkas notiek.. vai nu attiecibas vai gimene,, vai mani...

pag tev ir berns, tev sakas pirms vina vai pec ta VD?

Hmm.. man tādas problēmas - bailes kaut ko salaist grīstē randiņā - nekad nav bijis, tāpēc nebūšu pārāk laba padomdevēja šai ziņā. Bērna nav.
Es arī par ļoti daudz ko uztraucos, bet ne šai jomā, es kaut kā vienmēr esmu pievilkusi cilvēkus ar visu savu negatīvismu, depresiju un VD. Jāsaka gan, ka man nav tādas baaaigi stipras VD, nu, piemēram, es neesmu nekad saukusi ātros domādama, ka man ir infarkts - esmu runājusi ar cilvēkiem, kuri ātros šādā sakarā daudz saukuši, bet infarkta nebija, tikai VD. :D

Man arī dzīve ir absolūti nemierīga, tā kā ziepju opera. :D Bet es to pati par tādu pataisu.. Drīzāk jau tas, kā uztveru visus notikumus un ko tālāk daru ar tiem. Viss ir domāšanā.

Man jau VD ir kādus divus gadus, taču kaut kā vēl joprojām neesmu iemācījusies ar to sadzīvot. Zāles nelietoju, bet kaut kā pati ar sevi arī īsti netieku galā, jo vienmēr esmu bijusi ļoti emocionāla. Kaut ārēji bieži to neizrādu, bieži kāda tuva cilvēka izteiktās piezīmes, kas bieži vien pat nav tik skarbas vai rupjas, ļoti aizskar. Nesen pirmoreiz piedzīvoju īstu panikas lēkmi, tas bija kaut kas briesmīgs - trīcēju pilnīgi visa, gan iekšēji , gan ārēji, asaras birst un nespēju sevi nomierināt. Tikai pēc kādas pusstundas panikas, beigās kaut kā izdevās savākt sevi rokās.
Apbrīnoju, tās, kurām paliek vieglāk kaut ko darot, vai kurām izdodas kontrolēt savas emocijas. Jo man ir dienas , kad visu dienu staigāju asarainām acīm un kamolu kaklā, mēģinot sevi savaldīt, jo esmu sabiedrībā, taču atgriežoties mājās sāku raudāt. Bieži vien pat nezinu kādēļ.
Par Nervostrong vismaz no ārsta esmu dzirdējusi, ka jēgas īsti nav, tas tikai tāds reklāmas triks. Vienīgais, ko viņa man ir ieteikusi dzert un es ik pa laikam padzeru ir magnijs. Nezinu vai palīdz, bet profilaksei šad tad palietoju.