oficiālas attiecības

Atbilde uz autores jautājumu - esmu precēta. Punkts.

Neesmu precēts un negrasos.

Ir svarīgi.

Es arī esmu precēta, un nevis baltās kleitas un tusiņa dēļ, bet praktisku apsvērumu vadīta.

Vispār kādreiz nākotnē- ir svarīgi. Konkrēti šobrīd- nav svarīgi.

Esmu precēta, bet man tas nebija eksistences jautājums. Manā skatījumā tas papīrs neko nemaina.

Es pat bieži aizmirstu ,ka esmu sieva :D

Esmu precēta. Sievas stasuā jūtos stabilāk :)

statusā

Kas tie par tiesas spriedumiem? Iemet linku.

Esmu precēta un man tas ir svarīgi.

Domāju,ka mīlestību tas nekādīgi neieteikmē. Ja divi cilveki viens otru patiesi mīl un grib precēties, lai precās - nekas nemainīsies. Ja divi cilvēki viens otru patiesi mīl un ABI negrib precēties, lai neprecās - nekas nemainīsies.
Ja jāprecās ir īpašumu,mantojumu ,kredītu un citu apstākļu dēļ, tad tās laulības arī var izjukt ātrāk, nekā gribētos.
Un arī - ja apprecās,tad ir grūtāk izšķirties :D Nav tā,ka savāc koferi un aizlaidies, ir jāšķir laulība ar otru pusīti un visu radu saimi.

Noteikti ir svarīgi. Negribu nodzīvot 10 gadus ar savu otro pusīti un stādīties priekšā kā viņa draudzene vai bērnu māte. Tas nešķiet pārāk nopietni.

Domāju, ka autore par šo rakstu runā. http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/169978/tiesa-nolemj-ka-zolitude-bojagajusais-glabejs-edgars-un-vina-civilsieva-nebija-gimene

Es uzskatu, ka pāris, kas dzīvo kopā neprecējies, NAV ģimene. Man būtu svarīgi zināt, ka vīrietim, ar kuru esmu kopā, es esmu sieviete, ar kuru viņš vēlas pavadīt kopā visu atlikušo dzīvi un par to nešaubās. Attiecību oficiāla reģistrēšana to apliecina. Tādēļ, ja vīrietis ilgstoši par to neaizdomātos, es nevarētu būt ar viņu kopā, lai cik liela būtu mīlestība.

Jā, man tas ir svarīgi.

Esmu preceeta un man patiik savs statuss,esmu sieva savam viiram, bet gredzenu ikdienaa nevalkaaju,jo man neprasaas un nepatiik vinjhs. Maupraat, tas ir svariigs punkts,kad rodas beerni utt. Deoshiiba, stabilitaate,bet tas noteikti nenoziimee,ka preceetie ir laimiigaaki par nepreceetajiem paariem. Vienkaarshi man patiik skaidriiba un gribeeju zinaat,cik taalu mans vecis gatavs manis deelj iet,cik paiistam vinjhs ir shajaas attieciibaas,taapeec ,uzzinot,ka esmu staavoklii,prasiiju,ko dariisim - preceesi mani vai nee. Un teica,ka precees.. Tik skaidri un gaishi tas arii mums notika. Hahah,

jā, tieši par šo rakstu es runāju :)

Es gribētu pajautāt tām,kas saka,ka laulība nodrošina drošību. Kādu drošību ? Kādā veidā?

ja lauliiba ir apreekjina, preceeties ir svariigi. Ja miilestiiba, tad nee.

Es īsti nesaprotu super agro precēšanos, jo pati vienmēr esmu domājusi, ka būšu gatava laulībām ap 30 gadu vecumu. Tā arī ir noticis. Agrāk vispār par to nedomāju un man tas nebija svarīgi. Tagad - uz vecumu (:D) domas mainās. Respektīvi, ja par sevi, tad 20-25 gadu vecumā mani neuzrunāja sievas statuss. Tagad 30 gados uzrunā. Tik vienkārši!


Par konkrēto rakstu, esmu tomēr Ģenerālprokuratūras pusē. Jo tur jau uzsvars ne tikai uz papīriem un laulības apliecību, bet kopīgu saimniecību, kam ir pierādījumi.