Meitenes, labāk būtu neko neteikušas, jo tagad esmu lepna kā pāvs un atzinīgi papliķēju pati pa savu pleciņu :D Līdz vidusskolai rakstīju kā ar vistas kāju + maziņus, saspiestus burtiņus. Vidusskolas laikā sāku atvērties kā cilvēks, kautrīgās, kārtīgās, bailīgās meitenītes sindroms mazinājās un arī rokraksts atvērās, tagad turpina tikai palikt man tīkamāks, laikam tāpēc tas man tik svarīgi, jo sasaistu ar personību :)
Un, starp citu, apbrīnoju tās, kuras raksta (un prot to darīt!) ar drukātiem burtiem. Man tas liekas tik ilgi un sarežģīti, Dievs (vai mamma) ne visiem dod tādas rokas, ar kurām var novilkt taisnas līnijas :D