Labvakar meitenes!
Esmu no tiem cilvēkiem, kuri savas problēmas ar citiem īsti neapspriež. Slikto pašsajūtu, emocijas turu sevī uz āru to neizrādot (domāju, ka tas nāk no bērnības. Atceros kā mamma manas emocijas, sajūtas un viedokli bieži vien neņēma vērā. Tēva arī man nekad nav bijis, vien strīpiņa dzimšanas apliecībā) bet šoreiz kaut kā gribas kādam izstāstīt.. Man nav bijušas ilgstošas attiecības vairāku gadu garumā. Ilgākās šķiet 3-4 mēn. Domāju, ka problēma varētu būt tā, ka nevaru atvērties un esmu vēsa. Pēdējais draugs mani pat nosauca par ledus karalieni. Pēc gada iepazinos ar savu tagadējo draugu. Šajās attiecībās leduskaraliene ir zudusi. Esmu ļoti mīļa, glāstus un pieskārienus šķiet varētu dot bezgalīgi.. Bet nevarētu teikt, ka viņš mani lutina ar šo visu tādas devās, kādās es gribētu. Piebilde, māte mani audzināja bez mīļuma, nebija pieskārienu, bučas, mīļošanās, apskāvieni. Neesmu nekad izjutusi viņas mīlestību. Tādēļ varbūt es ļoti alkstu pēc šī visa tagad esot attiecībās ar otru pusīti. Viņš man skaidroja, ka ļoti gribētu to visu sniegt pretī, glāstus, pieskārienus, bet īsti to nevarot, jo nevar man atvērties. Līdz šim, visas kurām viņš ir atvēries ir viņu piekāsušas vai sāpinājušas. Tādēļ man neatveras. Un sliktāku visu padara arī tas, ka es to nedaru. Līdz šim nevienās attiecībās neesmu atvērusies. Es to nevaru un varbūt pat atbilstošāks vārds būtu, nemāku. Pieļauju, ka tāpēc arī viņas neturpinas ilgāk par 4 mēnešiem, jo tam otram apnīk, nezinu...
Nu lūk un šodien man ir reāli sūdīgi. Raudiens nāk, pārdzīvojumi, ka nespēju veidot normālas ciešas attiecības. Man tik ļoti gribas ģimeni un bērnus. Man liekas, ka nav īsti jēga dzīvei, ja nav ģimenes. Sirdssiltums un miers.
393
