Vientuļa maita ar dzelzs raksturu?

831

Reģ: 29.01.2009

Esmu viena no tām dāmām, kuram, kad jautā vai viņām ir draudzenes vai draugi kā tādi vispār, augsti paceltu galvu, degunu raucot, iedomīgi nošņāc- Man nav draugu, man ir tikai PAZIŅAS.
Īsāk sakot, pilnīga maita! :D Bet, es atvainojos, savādāk nemāku- vienkārši nemāku draudzēties.
Jautājums jums- vai ir tādi cilvēki, kuriem varētu pazvanīt jebkurā diennakts laikā, lai viņš/a skrietu pie Jums ar vīna pudeli padusē?
Tik ļoti nemāku draudzēties un uzturēt kontaktu ar cilvekiem, ka pat izvairos, bez ļoti svarīga iemesla zvanīt kādam no ģimenes locekļiem- tikai ārkārtas gadījumos, apsveikumus sūtu ar sms starpniecību- kā jau iepriekš minēju Maita- zinu! :D
Vispār neteiktu, ka esmu vientuļniece- man ļoti patīk cilvēki, tikai nepatīk viņi lielās devās un pārak bieži.
Bet redziet šodien saskaros ar skarbo dzīves realitāti, kas nāk līdztekus tam, ka neuzturu atgriezenisko saiti ar cilvēkiem, graužu galdu šeit vienatnē no tā, ka gribas vienkārši parunāties. :( :D
Tāpēc arī- uzrakstījo šo skricelējumu, lai pajautātu- Vai Jums ir draugi, labi draugi vai tomēr paziņas un reizēm jūtaties vientuļas (ko gan, manā gadījumā, nekad skaļi nevienam neteiktu, jo pašciena neatļauj :D )
Cik daudzas no Jums ir radījušas ilūziju par DZelzs lēdijas tēlus un kā tas izpaužas? :)

29.10.2014 18:07 |

Klotho

831

Reģ: 29.01.2009

Dari to tualetē uzpīpējot. :D :D
Esmu patstāvīga, nezvanu ja kaut ko vajag- pazvanu tikai l, lai pateiktu, ka būsim ciemos vai saplānotu kopīgu ceļojumu- mums ir tādas attiecības lieki nezvanam, viņi arī man bez iemesla nezvana- visi esam aizņemti, novērtējam tiešumu ne tukšas pļāpas. :)

30.10.2014 13:32 |

weee

9917

Reģ: 24.05.2012

Dari to tualetē uzpīpējot.

vispār ja esmu mājās un gribu kādam piezvanīt tad 99% gadījumu tā arī daru ;)

30.10.2014 13:34 |

Keratīns

384

Reģ: 10.03.2014

Tukšas runas un pļāpas arī mums ģimenē nav, bet nu reizi nedēļā piezvanu un ir par ko parunāt. Latvieši jau vispār tādi skarbie cilvēki pēc dabas ir. :)

30.10.2014 13:37 |

ILYSB

674

Reģ: 13.10.2013

Manuprāt, tas ir muļķīgi lepoties ar negatīvām īpašībām vai netikumiem. Izklausās, ka Tu ar to lepojies, bet iespējams, ka pēc vairākiem gadiem Tu sapratīsi, ka nevienam īsti nav nekādas daļas, ka Tu esi tik neparasta un Tev nav tādu visiem saprotamu vērtību kā draudzīgums un atsaucība. Tu būsi vientuļa un neviens Tevi par to neapbrīnos. Šobrīdm Tu demonstrē savu mīnusu kā tādu ekstraordināru plusu. Tā ir Tava aizsargreakcija un šī diskusija kaut kādā ziņā no Tavas puses ir grēksūdze. Kāpēc gan Tu domā, ka Tu esi tā, kas nepielaiž sev klāt tos jauiepazītos? Varbūt viņiem Tu nemaz neesi tik iekārojams draugs? Tu neesi maita, jo maita būtu tāda, kas iegūst daudz draugus un viņus piekāš. Tu tik tālu vēl neesi tikusi. Attiecības veidot ir darbs. Kādā mirklī tas varbūt viegli, bet kopumā draudzība ir jāuztur, jātiekas ar tiem cilvēkiem, jāizpalīdz utt. Esmu apzināti izveidojusi jaunas draudzīgas attiecības un veltu laiku saviem draugiem, neaizmirstu viņus. Senpazītus draugus regulāri satieku, apsveicu, sekoju, kā viņiem iet.

+++++++

30.10.2014 14:19 |

Agī

5632

Reģ: 17.07.2014

Man arī ģimenē nav pieņemts runāt, lai parunātu, bet ir pieņemts runāt, ja ir ko teikt ;) bet manam draugam šad tad ir grūti to saprast, jo viņām savādāka atmosfēra viņa ģimenē.
Vispār man ir labākā draudzene un otra labākā draudzene un tad viena tāda ar kuru komunicēju ļoti reti, bet tāpat jau viņa nekur nav pazudusi un ir par ko parunāt...pārējās vairāk vai mazāk ir paziņas un reti komunicējamas.
Domāju, ka arī nakts vidū atrastu, kam piezvanīt, ja būtu vajadzība :D

30.10.2014 15:12 |

Burgundya

2508

Reģ: 11.03.2010

Jautājums jums- vai ir tādi cilvēki, kuriem varētu pazvanīt jebkurā diennakts laikā, lai viņš/a skrietu pie Jums ar vīna pudeli padusē?

Man ir uz vienas rokas pirkstiem draugi, kuru es dēļ varētu darīt visu, jebkurā brīdī, palīdzēt , atbalstīt, kad vien nepieciešams, viņi to zin. Kā arī cenšos izkārtot laiku un ar tiem pavadīt kopā laiku, kas man ir svarīgi un nepieciešams viņu klātbūtne manā dzīve.
Jo man paziņu ir ļoti daudz.
Man bija tāds cilvēks, kurš man pierādija, kā lielākais brālis teiksim tā, kam varēju izkratīt sirdi un atskrēja ar mani parunāties, kad man bija grūti un no dzīves daudz ko nesapratu, jo es nekad neprasīju palīdzību, cenšos parasti pati tikt galā. Diemžēl, šis cilvēks , nav vairs starp dzīvajiem, atceroties viņu, smaidu un asaroju vienlaicīgi.

30.10.2014 15:23 |