If I die young

Nē.

Un ko tu novēlēsi testamentā? :D Savu e-pastu brālim, kurpes draudzenei un telefonu muterei?

Lai rakstītu testamentu vajag kkādus īpašumus vai uzkrājumus.

Man nekā mantiska nepieder, lai testamentā būtu ko rakstīt :D
Un par vēstulēm mīļajiem... negribas izaicināt likteni, rakstot ko tādu. Tie, kurus mīlu, to jau zin.

Nē.

Agri gatavojoties piesauksi vien nelaimi.
Nē, negatavojos.
Man vēl ir tik daudz kas darāms, vai, vai.
Es labāk vēletos savu dzīvi pamēģināt nodzīvot pilnvērtīgi, lai ir tā sajūta, ka vienreiz piedzīvotais , tas ir gana, vecumā starp saviem bērniem un mazbērniem, vīru aiziet tad, kad būšu visu izdarījusi.

Es vispār par to nedomāju.

nebiju pat iedomaajusies par to

Un tiešām ko tu rakstīsi testamentā? Un vēl vēlmes par bērēm? - gribu melnu zārku, kleitu to rozā, kura skapī karājas, savas mīļākās laiviņas. Lai bērēs skan blūzs un jūs padejojat pie manas mīļākās dziesmas? nu wtf..

Gribi uzrakstīt, kur pēc kremācijas izkaisīt tavus pelnus?

Es nebaidos nomirt. Nomiršu, un uzreiz dabūšu uzzināt, kas ar mums notiek pēc nāves :D Sūdīgi būs nevis man, bet maniem tuviniekiem, kuriem manis vairs nebūs.

Un vai tiesām nav vienalga, ko cilvēki darīs tavās bērēs?

Man zināms cilvēks, kurš šādi, bez maz sevi jau apbērēja, ar visu mantas dalīšanu un testamentu, pēc neilga laika tiešām gāja bojā nebūt ne sirmā vecumā, tā ka - es ar tādām lietām nesteigtos.

Nu bāc, jūs patiešām mākat visus nolikt un noriet.
Es pajautāju jūsu domas, nevis, lai jūs sāktu mani par tādu domu izsmiet.

Nee. Ja nu kas taads notiktu, viss, kas man ir taapat nonaaktu gjimenei, neredzu, ko tur veel mainiit. Veelmes beereem? Prieksh kam? Ja mirshu, tad mirshu, pilniigi vienalga, vai beerees man buus lillaa vai zila kleita. :D Veestuleem arii jeegu neredzu.

Man pašai jau bija doma, ka tas varētu kādā veidā piesaukt nelaimi, tāpēc arī jautāju.

Es domāju, ka sādas neracionālas bailes ir mazliet smieklīgas. Bet, ja vēlies, nu uzraksti sādu vēstuli. Vienīgi sākas tehniskas dabas grūtības - kur to atstāt? Ja nobāzīsi tā, ka neviens neatradīs, tad neviens neatradīs, arī nāves gadījumā. Ja noliksi redzamā vieta vēstuli "atveriet pēc manas nāves".... pati saproti.

Principā, testamentu, radiniekus neinformējot, laikam var sastādīt pie notāra.

Par detaļām:
http://www.lvportals.lv/visi/skaidrojumi/227799-testaments-nelaimes-piesauksana-vai-ipasuma-lietu-sakartosana/

Ar testamentu nedomāju nopietnu testamentu, jo nu nekas dižs jau man nepieder :D Drīzāk norādītu, kam jāparūpējas par mājdzīvnieku un vēl šo to.
Bet nu vispār, laikam, atlikšu šo domu.

Nē, šādi sagatavojusies neesmu un vispār par šādām lietām nedomāju.

Man jau ir uzrakstīts testaments, ja nebūtu precējusies un man nepiederētu īpašumi, tad gan neko nebūtu taisījusi.

Neesmu rakstījusi, tur jāsaņemas, bet iedomājusies par to gan esmu. Ne tāpēc, ka man piederētu nez kādas lielas mantiskās vērtības, bet laikam gribētu uzrakstīt ko kam ziedot, vēlmes bērēm utt. Tāda doma radās pēc dažu zināmu cilvēku nāves. Man liekas drausmīgi, ka uz bērēm var atnākt cilvēki, kuri dzīves laikā ne acu galā nav varējuši ciest.

Mantiskās lietas tāpat nonāks pie neatraidāmajiem mantiniekiem arī bez testamenta.

Es šad tad aizdomājos, kas būs ar manām privātajām lietām, kaut kādām d-grāmatām, dokumentiem, visādām piezīmēm. Par to domāju, kad kaut kur lidoju vai slimoju.

Iespējams, vajadzētu likvidēt visādas personiskos papīrus un lietas, ko nevēlos citiem rādīt.

Nomirt nav bail, bet bail no iespējamām sāpēm vai mokām mirstot.