Pašnāvības again.

Atcerējos par vēl kādu variantu - psihoneiroloģiskā slimnīca, tur (ne visās gan!) ārstēšanās (visādas mākslas utt. terapijas) par brīvu, bet, manuprāt, tas ir diezgan savdabīgs variants, jo ir jābūt bezdarbniekam/nekur nemācīties/nekādiem pienākumiem, piemēram, bērns. Pat ja tu neguli uz vietas, bet ej katru dienu pie viņiem, tev tāpat visu dienu jāpavada tur. Turklāt ne visas slimnīcas (vai nodaļas? nezinu) ir tik labas, dāsnas ar terapijām utt., nesen man viens cilvēks stāstīja, ka viņiem bija tikai divas lietas - miegs un zāles.

Tā kā tas viss ir diezgan sarežģīti, arī man joprojām ir zināms apjukums par visu..

jo ir jābūt bezdarbniekam/nekur nemācīties/nekādiem pienākumiem, piemēram, bērns

tas domāts tādā ziņā, ka slimnīcu ar kko no augstākminētā vnk nav iespējams savienot, līdz ar ko lielai daļai šāds variants atkrīt

Skumji, ka tavuprāt cilvēks ir tups, jo redz pasauli pozitīvā noskaņā. Bet tas tā, iekrita acīs, kārtējā cosmo meiča, kura pāriet uz apvainojumiem, jo nespēj vairs argumentēt savu viedokli.

Par pašnāvību nevarēšu diskutēt, tāda vēlme nav bijusi. Bet ir bijusi depresija. Jau pie pirmajiem simptomiem, devos pie daktera, un viss bija vieglā formā, pat stipras zāles nevajadzēja lietot.
Tāpēc jautājums, kāpēc slimība ir tik tālu janoved, līdz pašnāvībai vai tās mēģinājumam?

Tu lasiit maaki? Runa nav par pasaules redzeeshanu pozitiivi - ne jau taapeec cilveeks ir tups, runa ir par nespeeju apjeegt to, ka visi nav vienaadi, ka vinja nezin, kaadaam gruutiibaam citi ir gaajushi cauri un kaa vinji to ir uztveerushi, ka depresiju, depresiivu staavokli vai lielas skumjas nevar atrisinaat ar muljkjiigiem ''domaasim pozitiivi'' un ''citiem ir sliktaak'' tekstiem. Savu viedokli es argumenteeju, varu izdariit to veelreiz, ja reiz tev ir probleemas ar uztveri un neizlasot visu komentaaru tu iecikleejies tikai uz vienu teikumu.