Pašnāvības again.

Pašnāvību veikt mēģinājusi neesmu, taču skolas laikā ir bijuši periodi, kad ļoti uztrauca tas, ko citi par mani domā, katru joku/ķircināšanu uztvēru ļoti saasināti, kaut to neizrādīju. Tad bieži jutos vnk drausmīgi, regulāri viss iekšā trīcēja, asaras acīs un viss pārējais. Bet centos skatīties visādus iedvesmojošus video un darīt lietas, kas sagādā prieku.

Jā esmu, vakar vēl bij tādas domas to darīt. Iemesls pārāk personisks

vai tagad esat priecīgas, ka esat šajā pasaulē, novērtējat iespēju dzīvot?

Nē. :D

vai tagad esat priecīgas, ka esat šajā pasaulē, novērtējat iespēju dzīvot?

Godīgi sakot man ir vienalga. Es daru to kas man jādara, bet tik pat labi mani rīt varētu autobuss notriekt un viss būtu cauri. Tāda ir dzīve. Acīmredzot ja nenomiru tad nebija vel lemts un pie tā ar es turos. Vairāk gan es likteni neizaicināšu.

psc :D bet dzīve taču ir tik skaista jau vien tā iemesla pēc, ka naudas nav un nekā cita arī nav. bet ir taču mīlestība vismaz ! :D

Jā ir iespējams ka šie pašnāvnieki vienkārši uz mirkli dabū to dzīves kaifu pēc mēģinājuma mirt un tā viņi to atkal atkārto grūtā mirklī katru reizi, līdz protams izdodas.

kāds tur kaifs? parasti tas ir izmisuma solis neviss kaifs. ja grib kaifot,tad izvēlas citus veidus

vai tagad esat priecīgas, ka esat šajā pasaulē, novērtējat iespēju dzīvot?

Šobrīd esmu priecīga, jo man nav nekādu problēmu, kas pārāk nomāktu mani, man uz doto brīdi ir viss, ko vēlos. Bet apzinos, ka jebkurā brīdī viss var mainīties uz slikto pusi, taču cenšos neiespringt uz to, kā būs. Dzīvoju šim mirklim.

kad ir bezceribas sajuta, smagas veselibas problemas, vientuliba...tad nu saubos ka ir kaut kas kas liktu noverted dzivibu kaa taadu.


teddy, turies uzsit pm ja velies parunaat.

psc bet dzīve taču ir tik skaista jau vien tā iemesla pēc, ka naudas nav un nekā cita arī nav. bet ir taču mīlestība vismaz !

No plikas mīlestības nebūsi paēdis un dēļ tās nebūs jumts virs galvas.

kāds tur kaifs? parasti tas ir izmisuma solis neviss kaifs. ja grib kaifot,tad izvēlas citus veidus

Ir dažādi cilvēki ar dažādiem īpatnējiem gadījumiem. Ir arī cilvēki kuri tiešām smagos mirkļos izmanto pašnāvību kā uzlādēšanos. Viņi veic dzīvībai bīstamas darbības kur ir 50/50 iespēja izdzīvot.. Ja izdzīvo tad esi uzlādējies līdz nākamai reizei, bet ja nē, well you die. Man tas liekas protams vel nenormālāk kā vienkārši veikt pašnāvību izmisuma vadīts, bet katram ir savs adrenalīna iegūšanas veids...

vai tagad esat priecīgas, ka esat šajā pasaulē, novērtējat iespēju dzīvot?

Kā rakstīju pirmajā komentārā šajā tēmā, joprojām esmu strupceļā un uz nākotni lielas cerības vairs nelieku.

mēģināju veikt,kad mani izvaroja..

Neteikšu, ka apsvēru to nopietni, bet pusaudžu gados tādas domas šad un tad galvā ienāca, bet vairāk tādā kontekstā, ka citiem bez manis būtu labi.. Tagad padomājot, nesaprotu, kā līdz tādām domām vispār nonācu, bet pusaudžu vidū tas nav nekas neparasts.

nē nekad, jo iedomājoties vien kā no tā ciestu mana mamma un tētis visas domas uzreiz izgaist, lai kā būtu bijis grūti, no problēmam cenšos līst ārā nevis bēgt

Bija laiks, kad jutos ļoti slikti, smagi, reizēm dienām negāju ārā no savas istabas, raudāju vairākas stundas no vietas. Tad arī parādījās domas par pašnāvību, bet es nebūtu spējusi ko tādu izdarīt. Tobrīd visvairāk man bija nepieciešams kāds, kuram es varētu izstāstīt savu sāpi, kurš vispār spētu saprast to un sniegt atbalstu, jo jutos arī ļoti vientuļa. Nē, apkārt bija cilvēki, bija it kā draugi, bet nebija neviena, kam es pilnībā uzticētos un atklātos. Domas par pašnāvību atvairīja cerība, kas tomēr bija manī, par to, ka nākotnē viss mainīsies.

Tiem kam pašlaik ir sliktais periods un jūtas strupceļā vēlos tik atgādināt - Labs bez slikta nevar būt, un slikts bez laba ar. Ja pašlaik ir melnais periods tad agri vai vēlu nāks tas baltais periods! Kad viss būs labi. Tikai jasaņemas un jāturas, jāgaida tas mirklis kad viss liksies gaišāks un vieglāks, tas varbūt nebūs rīt un tas varbūt ar nebūs pēc mēneša, bet tas pienāks.
Plus cenšaties ikdienā vairāk ieraudzīt to labo, kaut vai pavisam mazos sīkumos. Atceros ka grūtā mirklī es sevi piespiedu smaidīt, kamēr es jutu ka tas palīdz. Es skatījos kaut vai uz to kādā krāsā bija māja un teicu pie sevis "Velns tie kas krāsoja šo māju gan smuki pastrādājuši" :D Vai ar kad man palika pavisam slikti es dziedāju vienu konkrētu dziesmu līdz man palika labāk, dziedāšana pie sevis vai skaļi ļoti palīdzēja.

Piekritīšu, ka ir tas labais un sliktais, tikai vieglāk būtu, ja šie periodi būtu ilglaicīgi. Šobrīd man laikam apmēram tā - labā diena, sliktā diena, labā diena, sliktā, utt. Un tas ir tik neeeenormāli nogurdinoši. Pašnāvības domu galvā noteikti nav, bet domāju, ka saprotu tos, kam tādas ir. Bieži uznāk doma, ka nekam jau īsti jēgas nav.
Vienīgi cenšos saprast, ar ko labāk runāt, tiem, kas pārpozitīvi vai tiem, kas tādi paši vienaldzīgie pa dzīvi.

Tiem kam pašlaik ir sliktais periods un jūtas strupceļā vēlos tik atgādināt - Labs bez slikta nevar būt, un slikts bez laba ar. Ja pašlaik ir melnais periods tad agri vai vēlu nāks tas baltais periods! Kad viss būs labi. Tikai jasaņemas un jāturas, jāgaida tas mirklis kad viss liksies gaišāks un vieglāks, tas varbūt nebūs rīt un tas varbūt ar nebūs pēc mēneša, bet tas pienāks.

Pilnīgi piekrītu. Un pati par sevi varu teikt, ka, lai cik banāli arī neizklausītos, ja dzīve kaut ko vērtīgu atņem, tā arī iedod vietā kaut ko labu. :) Melnā strīpa pāriet brīdī, kad šķiet, ka tālāk jau vairs nav kur, kad visas cerības ir atmestas.

nē nekad, jo iedomājoties vien kā no tā ciestu mana mamma un tētis visas domas uzreiz izgaist, lai kā būtu bijis grūti, no problēmam cenšos līst ārā nevis bēgt

+++

Esmu priecīga pa to ,ka savos 9,10 gados biju mazina un stulba un kautkkas atturēja un,ka nevienam neliku ciest.

Piekritīšu Perversās komentāriem. Lai arī cik slikti ir, vienmēr būs kāds, kam ir vēl sliktāk, bet tāpēc gan viņš neizvēlas ātrāko ceļu, kā atbrīvoties no savām problēmām - pašnāvību. Cilvēki cīnās, maļas pa dzīvi kā pa gaļas mašīnu, bet jātic, ka viss, kas notiek, notiek uz labu, vismaz sekos kaut kas labs ar laiku. Bet izdarot pašnāvību, cietīs daudzi citi, kuri Tevi mīlēja, vairs nekad nebūs iespēja piepildīt savus sapņus, dzīvē taču ir tik daudz, ko pieredzēt, izbaudīt, uz ko tiekties. Dzīve ir tikai viena! Ja ir tik grūti, ka pats netiec galā, meklē palīdzību, cilvēki palīdzēs, viņi nevar nevar ielīst tavā galvā un izjust to, ko tu pārdzīvo, tāpēc vajag runāt, stāstīt.