Esmu. Iemeslu nevēlos publiski atklāt, jo tas ir ļoti personisks. Ilgu laiku (14-21 gadiem) jutos ieslodzīta pasaulē kā cietumā, nespēju dzīvot sabiedrībā, taču arī viena nespēju. Jutos, kā varbūt jūtas nepatiesi notiesātie, kad viņus publika, tai skaitā tuvinieki, izsmej un nolād, un viņi apzinās, ka cellē būs visa dzīve jāpavada. Lai nerastos pārpratumi, jāpiebilst, ka realitātē ne no kādas vardarbības vai apsmiešanas necietu, šo metaforu uz savu dzīvi varu attiecināt tikai ļoti abstraktā veidā.
Atceros, ka ļoti bieži bija pilnīgi nejaušas domas, ka visi darbi sakārtoti, ārā skaists laiks, tagad būtu īstais laiks pašnāvībai. Vai vienkārši ārā skaists laiks, un tad domas ķēde uzreiz aiziet nāve nāve nāve. Bieži, kad gāju gulēt, bija tāda sajūta (nevis domas, bet gandrīz vai ķermeniska sajūta), ka no rīta nepamodīšos. Protams, bieži arī tiešā veidā apsvēru pašnāvības izdarīšanu. Kādēļ nekad neizdarīju, to grūti pateikt. Varbūt bija palikusi cerība par labāku nākotni, sapņi par to, ka reiz es varētu izrauties no tā visa. Vienmēr nospraudu sev dažādus mazus mērķīšus un cerēju, ka pēc sasniegšanas kļūs labāk. Nekad īsti nekļuva, bet laiku tas novilka. Tikai beigās, kad viss sāka summēties, tad dzīve sāka mainīties.
Šobrīd jūtos daudz labāk, lai gan neizslēdzu, ka šīs domas atgriezīsies. Esmu gandrīz vai laimīga, bieži ejot pa ielu atceros dažādus ikdienas sīkumus un smaidu. Skumjas, ne vairs depresija, uznāk biežākais reizi mēnesī. Tomēr joprojām esmu strupceļā. Neredzu vairs īstu nākotni. Un tas, kas reiz šķita ilgtermiņa mērķi, šobrīd izskatās pēc maksimālistiska tīņa ilūzijām.