Vardarbība bērnībā.

Starp citu, man ir līdzīgi, ka nopietnas bērnības traumas uzpeld tagad, jaunībā. Tīņu gados tās lietas nejutu, jo neanalizēju sevi, komunicēju ar citiem kā sanāca un bija labi. Tagad redzu, ka kaut kas nav labi, ir lietas, uz kurām reaģēju nedabiski, kā sāpināta, arī atmiņas, kuras agrāk bija vienaldzīgas tagad raisa daudz vairāk emociju.

Jā, arī es biju pārsteigta, ka netīrumi, kas vēsā mierā tika nogrūsti tīņu gados, tajā it kā trakajā vecumā, kad teorētiski sekām bija jāparādās, un ilgi netraucēja, uzpeld tagad un vispār reizēm diezgan lielā mērā traucē eksistenci.

Vai tava māte tagad ir mainījusies?

Es neesmu bijusi tajā situācijā, bet, ja man ir kas sasāpējies un sakāms, man niezēs mēle līdz es konfrontēšu šo personu. Ja būtu tavā vietā, man vajadzētu lielu sarunu par šo tēmu ar māti. Ja nav tāda saruna bijusi - kāpēc?

Nekas cits man nav piebilstams, bet arī pašai interesē, kā citas ir tikušas galā ar līdzīgām situācijām.

Par mani nelikaas ne zinis vecaaki liidz pusaudzju gadiem, pat ne santiima vecmaaminjai nedeva. Peec vecmaaminju naaves padziivoju paaris gadus ar maati, tas bija murgs. Mana maate visu laiku mekleeja manii vainas, staastiija cik es esot negliita, neveiksmiiga, nepareiza, tam visam klaat bija bljaushana, draudi. Vinja mieriigi vareeja pazust uz 2 nedeeljaam un atstaaja 1 riisu pacinju. Es raadiijos maajaas peec iespeejas mazaak. Neko, dziivoju taalaak. Vinja veel jo projaam mani vaino par to, ka es izaugot negribu vinjai zelta kalnus sagaadaat, agraak zvaniija, runaaja riebekliibas, ar laiku man tas pieriebaas un ar vinju kontakteejos minimaali. Dziivoju tagad normaali. Savu ruudiijumu tas man ir devis. Esmu uzaudzeejusi ljoti biezu aadu. Agraak bija jautaajumi par to, ko es taadu izdariiju, ka vinja mani negribeeja, bet tad sapratu, ka ne jau manii bija vaina, bet gan vinjaa pashaa. Tagad dziivo viena, draugu vinjai iisti nav, radi ar vinju nerunaa. Es varu vainot vinju tikai par tiem sabojaatajiem beerniibas un pusaudzu gadiem, bet viss paareejais peec tam ir tikai un vieniigi manaas rokaas. Ja kaa pieaudzis cilveeks kaut ko izdaru nepareizi vai netieku galaa, tad taa ir mana vaina un man pie taa ir jaapiestraadaa, nevis jaavaino kaut kas, kas ir noticis daudzus gadus atpakalj. Badaa vinjai nomirt neljaushu, bet cieshu kontaktu arii neveelos.

Es varu vainot vinju tikai par tiem sabojaatajiem beerniibas un pusaudzu gadiem, bet viss paareejais peec tam ir tikai un vieniigi manaas rokaas. Ja kaa pieaudzis cilveeks kaut ko izdaru nepareizi vai netieku galaa, tad taa ir mana vaina un man pie taa ir jaapiestraadaa, nevis jaavaino kaut kas, kas ir noticis daudzus gadus atpakalj.

Ļoti piekrītu šim. Tādā ziņā ar mani viss ir kārtībā - nevaimanāju par to, ka māte man sabojājusi visu dzīvi. Gribētu tikt vaļā no rūgtuma un piedot.

Vai tava māte tagad ir mainījusies?

Es neesmu bijusi tajā situācijā, bet, ja man ir kas sasāpējies un sakāms, man niezēs mēle līdz es konfrontēšu šo personu. Ja būtu tavā vietā, man vajadzētu lielu sarunu par šo tēmu ar māti. Ja nav tāda saruna bijusi - kāpēc?

Tagad attiecības ir krietni uzlabojušās, kopš nedzīvojam kopā. Mamma kā sieviete un cilvēks ir visai salauzta - dzīve viņai, neapstrīdu, ir grūta, turklāt viņa diez ko netic, ka ar savu pašas attieksmi cilvēks var daudz ko mainīt. Gaužas par dzīves nežēlību.
Starp mums šādi tādi strīdi un ekscesi pa retam izceļas vēl tagad, vien mainījies ir tas, ka vairs neļauju sevi nospiest uz ceļiem. Pārsvarā mamma pret mani ir ļoti labvēlīga, joprojām izturas pret mani kā pret bērnu, no attāluma pielūko, vai esmu cepurīti uzlikusi. Problemātikas pietiek.

Par sarunu - esmu daudz par to domājusi. Galvenais iemesls, kāpēc tā vēl nav notikusi - baidos sevi sāpināt. Paredzu divus mammas reakciju variantus: vaimanas un traģiska nožēla vai "protams, es jau esmu tas pasaules nezvērs". Un man tas prasītu tik daudz nervu, atklātības, rētu plosīšanas. Zinu, ka rezultāts varētu būt tā vērts, bet vēl neesmu gatava.

kristas gadījums šķiet smagāks. Bet viņa ir malacis!

Noslēpums skapī ,patiesībā šķiet tīri "normāls" variants, diemžēl. It kā normāli tā nav, bet man jau liekas, ka statistiski tāda attieksme nav retums

Mana mamma vienmēr ir bijusi asa. Man vispār ir ļoti vēsas attiecības ar mammu, kaut dzīvojam kopā. It kā daudz ko varam runāt, bet ak kungs... raudāt viņas priekšā? Sāksies: "Nu ko tu atkal vari pinkšķēt? " Man atkal liekas, ka jāraud kad vajag un ja nāk raudiens turēt ciet nevajag. Kaut cilvēkos es nekad neraudu. (Var jau būt, ka tas mammas "Mammas meitas ir stipras un nečīkst, sakož zobus un pacieš" mācības dēļ, nezinu...) Bet mājās gan bieži raudu. Nu cenšos tā lai neviens neredz.
Liekas ,ka nevaru pilnībā uzticēties mammai, jo viņa ir diezgan nosodoša, līdzīgi par tiem pīrādziņiem kā autore stāstīja, arī es bieži esmu saņēmusi šādu attieksmi no mammas. Ko tikai neesmu viņai pārmetusi - to, ka viņa dzer kokčikus paralēli darot mājas darbus (agrāk es raudāju par to un lūdzu viņai, lai viņa nedzer mājās, bet viņa ir diezgan spītīga tādā ziņā. Tīri manis dēļ neko nemainītu) Tad vēl raudāju, kad viņa sāka satikties ar bijušo draugu, jo man viņš dikti riebās un es jutos aizmirsta(bija tāds krievs,notetovēts, bijušais cietumnieks, draugi dzērāji) Toreiz mammai bija rozā brilles.

Tas viss aizmirsts. Ja vien viņa nebūtu tik stingra vēl joprojām... pat omu(viņas māti) noliek pie vietas. Ja kādreiz man varētu pārmest, ka necienīgi izturos pret savu mammu, tad mammai vajadzētu aizdomāties kā viņa pret savu māti izturējusies. Ir daudz robu savstarpējās attiecībās, bet... dzīve ir dzīve! Ne jau nemīl asinsradinieku un grūtā brīdī tāpat tas ir pirmais pie kā vērsties.

Ļoti laba tēma. Mani māte terorizēja līdz 19 gadiem. Viņa ir no tām kurām visu mūžu viss ir slikti, neviens nepalīdz, visi slikti utt. Mana māte visu mūžu ir noniecinajusi tēti, cik viņš slikts, maz pelna, nevar ģimeni uzturēt, vīrietis ir lupata, nekad nedrīkst uzticēties vīriešiem, vīrieši nekad neko nedara utt. Pilnīgi visi vīrieši mātei bija slikti. Un šobrīd, kad esmu attiecībās jau pāris gadus man ir ļoti grūti paļauties, uzticēties vīrietim. Mums jātaisa remonts mājās, bet es visu laiku bakstu savu vīrieti kā mana mamma tēti, par to, ka nekas netiek darīts un, ka viņš neko negrib, kaut gad es saprotu, ka vnk fiziski laika tam nav. Manam vīrietim ir plāni par mājas celšanu (viss jau procesā), bet es joprojām neticu , ka viņš kaut ko uzbūvēs, jo es pieradu, pie tā, ka tētis nekad neko nedarīja un mamma visu laiku viņu nodirsa (atvainojos). Es ļoti skeptiski izturos pret nākotnes plāniem kādi ir manam vīrietim, jo man bail, ka tas ir vnk pasakas kādas mans tētis stāstīja mammai.
Un tā mūžīgā vīriešu noniecināšana no mammas puses. Ahh.. Smaga tēma vispār.

nestāstīšu sīki, kas un kā, bet savas rētas pagātne noteikti ir atstājusi.
vissāpīgākais ir tas, ka nekad man nav bijis(šaubos, vai jebkad būs) tas emocionālais kontakts ar māti, kādam būtu jābūt, jā, protams, viņa ir mana māte, taču ir lietas, ko nevar aizmirst.

Manu konfliktu ar māti pamatā ir bijis tas, ka mēs nez kāpēc esam nu tik dažādas, kā no dažādām planētām. Tāpēc bieži vien pat runājot vienā valodā, katra dzird ko citu... Viņa ir ļoti emocionāla, uz teatralitāti vērsta, haotiska, nedaudz prasta savās manierēs (kad beidzas argumenti, var pat pliku pakaļu parādīt). Es atkal esmu pedants, auksta, emocijas mani maz skar un es maz tās izpaužu, daru visu pa savam un tad, kad pati to gribu, nepakļaujos, ja neredzu jēgu vai mani tas neinteresē utt. Un vienmēr mēs saejam ragos pat visikdienišķās situācijās. Māte nežēloja savu bagāto vārdu krājumu, lai vienmēr mani kaut kā pazemotu - mauka, resnule, sliņķe, vazaņķe, monstrs, parazīts utt bija normāli manis apzīmējumi. Pie tam, līdz pusaudžu vecumam es vienkārši visu pacietu, neatbildēju, klusēju, par ko māte, protams bija dusmīga, bet nu "viena pagale ilgi nedeg". Pusaudža gados izlēmu, ka klusēšanas periodam jāpieliek punkts. Sāku atbildēt, mēģināju aizstāvēties, skaidrojos, centos runāt mierīgi, centos kaut kā izprast viņu un sevi. Taču viss vainagojās ar to, ka strīdi un bļaušana bija jau teju katru dienu, tiku dzīta no mājas ārā, visādi terorizēta (mantas izliktas uz ielas, piem.), un beigās arī iekaustīšana bija normāla parādība. Un, lai ko es darītu vai nedarītu, vainīga biju tikai un vienīgi es. Par iekaustīšanu - pāris reizes vienkārši pacietu, bet tad sāku aizstāvēties un daļēji dot pretī... Jā, drausmīgi, kad kaut kas tāds ir jādara... Un, jo vairāk pretojos, jo skaļāks un agresīvāks bija mātes sašutums. Šobrīd viņa manus pusaudžu gadus atcerās ar šausmām, jo es esot palikusi nenormāla. Kaut gan, ārpus mājas manā ikdienas rutīnā nekas neizmainījās. Es no ķēdes nebiju norāvusies, tikai tik vien, ka pārstāju ļaut viņai mani apspiest, kontrolēt, apsaukāt un necienīt. Lai nu kā, viss daudz maz beidzās, kad apprecējos (pa kluso), šai bija kārtīgs nervu sabrukums, kad viņa uzzināja šos jaunumus, pēc kura viņa acīmredzami beidzot saprata, ka cīņā ar mani ir zaudējusi. Tagad esam ļoti tālu viena no otras un attiecības ir ok. Lai gan, joprojām ir dienas, kad sazvanoties skypā, es jau nojaušu, ka viņai ir sūdīgs noskaņojums un tad atkal sākas visa dziesmiņa no sākuma... Kādreiz ticēju mātei, ka tik tiešām esmu monstrs, vēlāk centos viņai pateikt, ka es tāda neesmu un strīdējis pretī, bet vēl vēlāk iedziļinājos mūsu atšķirībās un cenšos vienkārši izprast viņas attieksmi un uzvedību, pieņemot to tādu kāda tā ir - mēs esam atšķirīgas un nekad nespēsim būt līdzīgas. Nekad. Kaut arī man gribētos ļoti... Lai nu kā, pagātnes konflikti ar māti mani iedzina pamatīgos kompleksos. No malas tas nav redzams - es neturos savrup, nekautrējos, neesmu tāda bailīga vai kā savādāk tramīga, bet iekšā visi tie dzirdētie vārdi lēni un klusi gruzd... Skatos uz sevi spogulī un tie vārdi uzpeld... Citreiz aizdomājos, vai es par sevi būtu labākās domās, ja māte uzvestos savādāk?... Varbūt tā nemaz nav mātes vaina, varbūt vienkārši esmu tāds cilvēks ar šādiem kompleksiem?...

Negribaas paaraak iedzilinaaties, ir bijis taa, ka, uzturoties teeva klaatbuutnee, gaazes baloninsh ir bijis obligaats, jaa, ir tas atstaajis sekas, diezgan raustos attieciibaas ar viirieshiem. Bet nu pashai ar to ir jaatiek galaa, skatos uz to filosofiski-tas ir shiis dziives uzdevums, kas jaatrisina)Melnais homors arii paliidz:D Turklaat censhos noveerteet citas lietas, kas man ir dotas, saliidzinaajumaa atkal ar citiem)
Bet pielauju domu, ka kaadreiz vareetu apmekleet kaadu speciaalistu, lai paliidz sho to psihee salabot.

Manuprāt, jums jāiemācās piedot. Ne stāstīt stāstus par mammu forumā, bet klusībā piedot. Man tādas ļoti grūti piedodamas lietas šķiet Kristas un Neona stāstos, bet citu šeit rakstītajā redzu vienkāršu, cilvēcīgu ikdienu, kur mamma ir emocionāls cilvēks.

Protams, katrs tās emocijas izjūt citādi, kas vienam nieks, otram pārdzīvojums, un ja jums tas sagādā diskomfortu vai ja jūs jūtat, ka tiešām nespējat, nemākat piedot, tad droši vien labs variants būtu kāds psihologs. Nest sevī aizvainojumu ir lieki.

Esmu arī vientuļās mātes bērns. Viņa visu laiku, cik vien atceros, ir strādājusi vairākus darbus vienlaicīgi, kas līdzi ir nesis arī milzonīgu stresu, kas, protams, ticis izlādēts uz mums ar māsu. Kādreiz es viņu nesapratu, bet tagad apbrīnoju un žēloju vienlaicīgi. Apbrīnoju par to, ka viņa savas dzīves laikā par spīti visam ir sasniegusi ļoti daudz, bet žēloju par to, ka viņa daudz ko ir upurējusi savu iedomu dēļ. Zinu, ka sirds dziļumos viņa mūs abas mīl, bet neprot to izrādīt tā, kā tas tiek normāli izrādīts.
Esam ar māsu vairāk kā gadu dzīvojušas vienas pašas, esot kopā ar mammu tikai sestdienās un svētdienās, jo viņa strādāja citā pilsētā (gāju toreiz 7. klasē un esmu vecākais bērns), gan dzītas nakts laikā ārā no mājas, jo esam izdarījušas kaut ko ne tā. Tas licis man kļūt patstāvīgai jau no bērnības, bet dažbrīd šķiet, ka pārāk patstāvīgai - vienmēr liekas, ka pati visu varu izdarīt un ir grūti lūgt kādam palīdzību. Arī ticība sev nav tik liela kā gribētos. Šķiet, ka man jau nesanāk tik labi, vai citi jau ir labāki. Bet es pati ar sevi strādāju. Cenšos izdzīt laukā visus tarakānus, kas ieperinājušies manā galvā. Divas vērtīgas mācības gan es esmu ieguvusi - nekāda nauda nav tā vērta, lai ziedotu ģimenes laimi, un problēmas rodas no nerunāšanas.
Es vēl mācos piedot savai mammai visu, ko viņa ir man nodarījusi, un domāju, ka brīdī, kad to beidzot no tīras sirds spēšu izdarīt, būšu tikusi galā ar savām pārpalikušajām problēmām. Vai plānoju kādu dienu apmeklēt kādu speciālistu? Visticamāk, ka nē.

Varbūt vēl kādai ir stāstāmais?

Es nedomāju, ka man bijusi vardarbīga bērnība, bet, tomēr grūta.. tēvs dzēra, sita māti, viņa cieta, lai neciestu mēs.
Kad man bija 7 gadi, pēc kārtējās sišanas, paņēma mūs 3 bērnus un devās prom.
Audzināja mūs viena, bija maz laika priekš mums, jo bija jāstrādā, bija trūcīgi apstākļi, bet mamma tikai strādāja un arvien vairāk un vairāk.. tādā ziņā emocionāli bērnībā varbūt pietrūka tās vecāku uzmanības, mīlestības utt.

Paradoksāli, ka vēlajā pubertātē un pirmajos pieauguša cilvēka gados šī tēma nešķita aktuāla, likās, ka viss aizmirsts un izsāpēts. Bet, ņipiga!, tagad uzpeld kā negribēti netīrumi.

Gluži kā pati būtu rakstījusi. Šobrīd man diezgan aktuāla tēma, īpaši interesētu citu pieredze un viedokļi par to, kā cīnīties ar aizvainojumu.

Paradoksāli, ka vēlajā pubertātē un pirmajos pieauguša cilvēka gados šī tēma nešķita aktuāla, likās, ka viss aizmirsts un izsāpēts. Bet, ņipiga!, tagad uzpeld kā negribēti netīrumi.

Pilnībā piekrītu.

Es nedomāju, ka man bijusi vardarbīga bērnība, bet, tomēr grūta.. tēvs dzēra, sita māti, viņa cieta, lai neciestu mēs.
Kad man bija 7 gadi, pēc kārtējās sišanas, paņēma mūs 3 bērnus un devās prom.

Tā itkā pati būtu rakstījusi, tikai man bija 8.gadi. Jā, ir aizvainojums pret tēti, jo vienai mammai pavilkt 3 āugošus bērnus ir grūti, līdz ar to, es kā vecākā, savā ziņā uzņēmos tēva lomu, gan fiziski,gan emocionāli..un šobrīd.. esmu tā piekususi, bet saprotu mammu..viņai nav bijis viegli.. Cenšos izprast tēvu. Ik pa retam sazvanamies, bet ir aizvainojums.. un nav tik viegli tikt ar to galā... Te kāda pieminēja,ka šeit rakstot jau nekas neatrisinās, bet dažreiz,kad sāc runāt, šajā gadijumā rakstīt paliek nedaudz vieglāk.. Ir man vēl citas bērnības traumas un to dēļ es ciešu tagad ļoti.. Jā, ir jāiet pie speciālista, bet es vienkārši nespēju..nevaru saņemties, tā nu cenšos kaut kā pati tikt galā. Ir mirkļi,kad izdodas, ir mirkļi,kad atkrītu atpakaļ bezdibenī, no kura atkal jārāpjās ārā, bet tā ir dzīve... Priecājos,ka vispār esmu dzīva, ir jumts virs galvas un normāli dzīves apstākļi, zinu,ka citiem ir vēl trakāk...

Izaugu pie vecmammas. Uz mammu nedusmojos, jo uzskatu, ka tas bija labākais tai situācijā. Viņa nevarēja par mani uzņemties atbildību (laikam jau vairāk morāli), tāpēc priecājos, ka augu pie vecmammas. Domāju, ja augtu pie mammas, tad nebūtu tas cilvēks, kas esmu tagad.

Ar mammu attiecības tagad labas, kaut gan bija visādi - kad biju aizvainota un dusmīga. Bet visu to palaidu vaļā sevis dēļ, tagad sazvanāmies bieži, uztveru viņu kā draudzeni. Bet viņa arī mani arī neaudzina un savu viedokli neuzspiež, jo uzskata, ka viņai nav tādu tiesību.

Neteikšu, ka man būtu bijusi smaga bērnība, bet pilnīgi piekrītu tam, ka tie melnumi uzpeld tagad, laikam tāpēc, ka pēc 20 gadiem nostabilizējas un nobriest personība, cilvēks kļūst par tādu, kāds pamatā būs. Es redzu, kā sāku pieļaut tādas kļūdas, kādas redzēju savā bērnībā no manas mammas- pārmērīgu stresošanu, pārmetumus, piekasīšanos reizēm par niekiem. Nē, mamma man ir laba, pret citu nemaz nemainītu, tas jau saprotams, ka katram mums ir savas utis, tādas ir viņai un tagad ir arī man, lai arī kā es to apzinātos un gribētu noliegt, mainīt. Tas sēž zemapziņā, notiek un uzpeld no mums neatkarīgi.

Ļoti sāpiga tēma tu man brūces ar šo tēmu uzpēlsi :(

agri vai vēlu viss nāk, nekur nepazūd. Pašlaik mācoties ir arī dažādas psiholoģijas un tik daudz ko saprotu tagad labāk.
Vardarbībai un lamu vārdiem ģimenē nav vietas. Tur nav nekādu attaisnojumu. Pilnīgi nekādu.

Nav gluži svaigākā tēma, bet šādām diskusijām jau nav derīguma termiņa beigu datuma. Brīvā brīdī ierakstīšu. Šobrīd atzīmējos, lai neaizmirstu.