beernu sishana

Es arī esmu padomju laiku bērns un bērnībā blēņas darīju bieži un arī pērienu dabūju bieži. Interesanti, ka tētis mūs, meitas, nekad nepēra, to vienmēr darīja mamma - un dažkārt tiešām ar tādu nežēlastību par to, ka, piemēram, ar māsu nočiepām konfekšu kasti un divatā izēdām. Manuprāt, jau tā sliktā dūša pēc tam bija pietiekami laba mācība, bet mamma uzskatīja, ka bez pēriena arī neiztikt.
Rezultātā visi bērni ģimenē esam izauguši tiešām par kārtīgiem, labiem cilvēkiem, bet nevarētu teikt, ka šī biežā pēršana bērnībā nav atstājusi nekādas sekas, jo man noteikti nav tās siltākās attiecības ar mammu. Nepatīk ne viņu apskaut, ne dot buču uz atvadām (daru to ar piespiešanos)... Tā ka es noteikti neatbalstu pēršanu.

Nezinu del ta ka vecaki mus sita esmu tikusi tam pari,un ar vecakiem ir labas attiecibas it ipasi ar mammu.
Ja dazreiz sanak kaski ar vecakiem tikai tadel ka man ir savs viedoklis,bet to ka man butu sliktas attiecibas nop..

Bet katrs jau esam izaugusi,izmaciti savadak ,tapec katram ir sava pieredze taja visa.

dabuju tikai vienreiz un toreiz to siksnu meginaaju paarkert lidz ar to nejausi eicirtaas adaa tad bija blausana pa visu maaju. man vareu but ap 4-5 gadi.. teetis riktiigi nobijaas veda pei arstiem suves rokaa bij jaaliek, vel atceros ka sis man teica lai saku arstiem ka saduros ar makskeres kaatu.


pati bernus nesistu nekad.

ģimenē esam 3 bērni, vecāko un jaunāko nepēra, jo laikam nebijām izpelnījušās, bet vidējo gan pēra, jo vārīja visādus podus. un uzskatu, ka vecāki audzināja labi un mīloši un saprotoši. bet nē, viņa tāpat neklausīja. esmu dabūjusi pērienu par skriešanu pār ielai, kad mašīna brauca, nopēra oma. neatceros gan jau kādreiz esmu arī tāpat dabūjusi par blēņām. tagad nevaru teikt, ka atbalstu pēršanu, bet ja būs nepieciešamība pa dupsi iedošu. ar siksnu nē, bet ar plaukstu gan. māsai arī bija tāda audzināšanas metode, ka bērnu nekad nepērs. nu es varu teikt, ka tiešām bērns ir izlutināts un bieži neklausa, jo nekas taču par to nebūs. kaut ko skaļāk pasaka un viss.

Beerniibaa, daudz laika pavadiiju kopaa ar vecvecaakiem, jo mamma daudz laika pavadiija braukaajot pa seminaariem, maacoties. Liidz ar to, biju traki "izlaista" :D Ome sad tad meeginaajusi man "piedraudeet" ar siksnu, atceros, ka opis vienmeer aizstaaveejis mani un nelaavis abizot! :D
Pagaidaam man pasai beernu veel nav, tacu, negribu domaat, ka kaadreiz buutu taa jaapaarmaaca. Tad jau redzees kaa buus.. Jebkuraa gadiijumaa, ceru, ka iztiksim ar runaasanu.. :D

Bērnībā vecāki pret mani izturējās slikti. Mātes attieksme pret mani bija atkarīga no garastāvokļa, kas bija mainīgs. Emocionālais terors (bļaušana par visu un neko, apskaukāšana, pazemošana, noniecināšana) bija/ ir biežāka parādība kā fiziskā sišana (bija reizes, kad roku pacēla pret mani tikai tāpēc, ka viņai nevēlamā mirklī ierunājos). Lieki teikt, ka attiecības mums nav definējamas kā labas.
Vardarbību neatbalstu, bet esmu sastapusi tādus bērnus, kuri pa labam patiesi nesaprot, tad nu no tādiem cieš ne tikai ģimene, bet arī citi sabiedrības locekļi (skolas biedri, skolotāji u.c.).

Pati meitu audzinu ļoti stingri. Kopš iemācījās rāpot, mācu aiz sevis savākt (sākot ar matiņām). Meitai tikai būs 1,5gads un jau piedalās mājas uzkopšanā, veļas karināšanā (dod man knaģīšus no groziņa) utt.
Ja krīt gar zemi mājās un bļauj, tad pēc 3. brīdinājums pārtraukt nesu uz vannasistabu un noskaloju seju ar aukstu ūdeni un atstāju izbļauties no sirds līdz nomierinās. Kad niķis prom, samīļojamies. Ja atļaujās ko tādu veikalā/ uz ielas, ņemu bērnu padusē un dodos uz mašīnu. Ja neprot uzvesties, tad izklaižu nebūs.
Strādājot par auklīti, ar bērnu vecāku atļauju, liku bērnus kaktā, ja nevarējām atrast kopīgu valodu, jo pēc manām domām, sodīt bērnu ar garlaicīgu stāvēšanu kaktā ir efektīvāk. Sodīt bērnu ar darba darīšanu man nešķiet īsti loģiski, jo tas var ieviest lielu nepatiku pret jebkāda darba darīšanu (bet tās tik manas teorijas ;) ).
Domāju, ka nākotnē sodīšana ar kaktā stāvēšanu un izklaižu ierobežošanu mums noderēs, lai iegūtu disciplīnu. Ceru, ka nekas drastiskàks nebūs jāpiedomā. Bet ko nu es zinu :D

Es neizteikšu šeit savu viedokli par/pret sišanu, bet man vienmēr bijusi mīkla šī stila sodīšana:

esmu dabūjusi pērienu par skriešanu pār ielai, kad mašīna brauca, nopēra oma.

kad bērns jau tā ir saņēmis emocionālu vai fizisku traumu no tā notikuma, bet vēl papildus tiek sodīts. Zinu meiteni, kas ieguva lielu traumu spēlējoties, mamma viņai iesitusi pļauku, sakliegusi un tikai pēcāk domājusi, kā tikt līdz slimnīcai. Vai bieži var redzēt uz ielas, kad bērns nokrīt (nespeciāli), sasitas un sāk čīkstēt par to, bet mamma sāk psihiski kliegt vai raustīt viņu no sērijas - kā tad tu tā, skaties, kur ej utt. Pat ja tajās situācijās bija viņa vaina, viņš jau saņēma savu sodu.. Nesaprotu, kur šādos gadījumos izpaužas audzināšana. Nav jau speciāla aizkaru aizdegšana, kā te viena par sevi pastāstīja. :D

Palasot šo diskusiju, kā jums vispār var gribēties bērni???

favel, pret mani ar parsvara emocionaalais terors bijis, patevs paris reizu gruda pret sienu ja bija nikns tas ari viss.

bet cik dzirdets ja berni cietusino vardarbibas fiziskas vai emocionaalas tad ir divi varianti


vai nu audzinaas tapat


vai taisni preteeji.

tajā brīdī man teica, lai neskrienu pārāk tālu un viena pāri ielai iet nedrīkstu. tas bija man mācīts. bet es nepaklausīju, paldies dievam zem mašīnas netiku. bet tajā laikā par nekādu emocionālo traumu nedomāju, domāju tikai par to, ka man taču teica, ka tā nedrīkst.

Favel, man tas pats, ari delu macu vakt aiz sevis. Palidz maju,puteklus tirit, velu padod, kad karinu. Pasam savs miniputeklusucejs ir utt.

Man bija tāpat. Vai arī vienkārši nerunāja ar mani. Ziniet, es tik tizli jutos, ka gribējās, lai labāk mani noslāna un miers. Besija man tas morālais terors.

Ui, pazīstamas sajūtas. Jau no ļoti agra vecuma iemācījos, ka esmu viena un pati par sevi, nevaru cerēt ne uz kādu sevišķu emocionālu atbalstu vai siltumu. Vajadzēja diezgan ilgu laiku un mīlošu cilvēku pie sāniem, lai tiktu no tā visa vaļā. Noteikti netaisos savus bērnus audzināt tāpat!

Runājot par fizisku sodīšanu, es vēl varētu pieņemt vieglu uzšaušanu pa dibenu pāris reizes mūžā. Bet tie briesmu stāsti, ko esmu dzirdējusi no citiem, par pēršanu ar siksnu un nātrēm(!) - nu, tas jau ir tīrākais sadisms!

Manā skatījumā visa atslēga ir turēties tālāk no galējībām, t.i., nepārkāpt robežu, kad audzināšana kļūst par emocionālu vai fizisku vardarbību.

Favel un besame - forši, ka mācat savus sīčus jau no mazām dienām pie kārtības, nevis vienā dienā izdomājat, ka ir jau liels un tagad laiks aiz sevis vākt. Par to arī runāju, jo protams nevāks, ja visu laiku varēja nevākt.

Man līdzīgi bija ar vienu mazo radinieku, kuram tētis visu pēc kārtas pirka, jo vienkārši negribēja lai sīkais veikalā niķojas un cilvēki uz viņiem skatās ar šķību aci.
Man bija vienalga. Darīju kā tip_tip - gaidīju, kamēr izbļaustās, izpsihojās un viss. Tagad varu bez problēmām ar viņu ieiet veikalā un pati izdomāt vai viņam kaut ko nopirkt vai nē. Protams tagad arī ir lielāks un saprot, ka bez naudas tāpat nedabūs ko sagribējis, ja kāds no pieaugušajiem viņa izvēli neakceptēs.
Un, manuprāt, pie šīs trakās iepirkšanās problēmas ir ļoti viegli nonākt, jo kamēr mazs tikmēr domā, aij, ko tur maziņš paņems - lai tik ņem končiņas un cepumiņus. Tikai jo lielāks aug, jo lielākas un dārgākas lietas viņam iegribas, bet tik liels arī nav lai saprastu atšķirību starp to cik maksā končiņas un cik maksā mašīnīte, kas 3x lielāka par pašu.
Tad arī sākas šīs histērijas un kliegšanas veikalā.
Bet par ko??? Tāpēc, ka vecāki laikus nepalīdz saprast, ka nevar visu ko grib grābt no plauktiem lai arī cik tas maksātu.
Tad, kad saprot, ka ir par traku, tad ar pliku runāšanu vairs nevar izlīdzēties..tas ir fakts.

bērnībā atceros tikai vienu reizi, kad māte ar slapju trauku lupatu iedeva pa ciskām, jo viņa pēc viesībām mazgāja traukus, bet es neklausīju un negāju gulēt, maisījos pa kājām tiktāl, ka izsitu cepeškrāsnij stiklu. citas reizes neatceros, bet gan jau kādu pērienu esmu dabūjusi 100%, es pat brīnos kā vecāki mani regulāri neiekaustīja vecumā starp 3 un 7 gadiem, jo tas, ko atceros no savas uzvedības ir kaut kas prātam neaptverams :D
un otrā reize, kas iespiedusies atmiņā, ir kādos 15 gados, kad nāca ārā visādi hormonu brīnumi, mammai pateicu kaut ko taaaaadu (tagad kauns pašai), ka dabūju tādu pļauku, ka nākamajā dienā uz skolu neaizgāju, jo žoklis sāpēja :D bet biju pelnījusi vēl stiprāk

savam bērnam neesmu radusi sist, šad tad tikai iepēru "caur pamperu", ja pilnībā izveda no pacietības. tagad vairs nav pampera un šad tad sanāk tā spēcīgāk aiz rokas sagrābt, ja jau baltās pelītes sāk parādīties pie apvāršņa. visbiežāk sanāk visu sarunāt. ir bijis tā, ka divas dienas neskatās ne tv, ne tiek pie mantām, ne saldumiem. kopš tās reizes vispār zelta gabaliņš.
reiz veikalā redzēja kā viena māte nopērk savam čīkstošajam bērnam saldumus, šis samācījās tā darīt. nokrita, sāka čīkstēt, es aizbraucu tālāk ar ratiem, apgāju ejai apkārt un skatījos no stūra, ko šis dara. piecēlās, nobļāvās "mammu kur tu paliki?" un viss gāja meklēt mani. :D

Neesmu pērta un neatbalstu nekāda veida fizisko ietekmēšanu audzināšanas nolūkā. Ir daudz dažādu paņēmienu, kā audzināt bērnu, vajag interesēties, lasīt, meklēt speciālistu palīdzību, ja pati netiec galā ar audzināšanu, bet nu pēršana būtu pēdējais, un uzskatu, ka tas ir vāju un neizglītotu sieviešu paņēmiens, kā mēģināt panākt no bērna to, ko vēlies.

iesaku katram noskatīties un padomāt: http://labaidienai.blogspot.com/2014/10/pardomam.html

Diskusiju, neizlasījju, bērnu nav, bet viedoklis gan :D Tātad - pati bērnībā nekad neesmu pērta, ceru, ka arī savus bērnu nepēršu. Bet autorei iesaku, nekad bērnu nesodīt ar darbu! Mājās darāmie darbi ir regulāri pienākumi. Pilnīgi neatbalstu vecākus, kas soda šādā veidā vai maksā par mājās darāmajiem darbiem, jo tas rada bērnos nepareizu, negatīvu attieksmi pret lietām, kas būtībā būu jādara sev un ģimenei par prieku. Un vēl gribu piebilst, ka man ļoti nepatīk bērnu raustīšana, un pati savā vecumā (nu jau tuvu 30) ciest nevaru, ja kāds velk aiz apģērba vai rauj aiz rokas. Man nav uztveres problēmu, ļoti labi saprotu, ja mani mutiski palūdz nākt līdzi un mēdzu ļoti asi reaģēt uz šādiem "izgājieniem".
Par bērnu sodīšanu vispār - uzskatu, ka sods ir nepieciešams tad, ja bēŗns dara blēņu ļoti labi apzinādamies, ka tas ir slikti un provocējot vecākus. Pēc pieredzes saku, ka lielākās blēņas esmu pastrādājusi pašai nesaprotot, ka tas ir slikti (piem, apzīmējot tapetes, lai būtu istabā smukāk). Šādos gadījumos pilnīgi pietiek ar izskaidrošanu.

Nekad mani neviens nesita.
Ko domāju par pēršanu-nezinu.Man laikam vienalga.Ja vajag,lai per.

Pati bērnībā īsti neesmu pērta, atceros tikai kādas divas reizes,kad kaut kas tāds bija, vairāk par nedarbiem tiku stāvēt kaktā. Arī nejūtu ne mazako aizvainojumu par to, biju to pelnījusi.
Pašai gan pagaidām nav savu bērnu, taču sišanu pa lielam neatzīstu. Nesaprotu tos vecākus, kas par katru sīkumu bļauj uz bērniem, sit viņiem pa pirkstiem vai dibenu.
Bet cik man nācies saskarties ar bērniem mēģinu vienmēr visu izrunāt, vienīgi ja nu galīgi nekas nelīdz, dabūj mazliet pa pirkstiem, bet tas tā pavisam vāji, lai vienkārši saprot, ka uz galvas kāpt nedrīkst.
Savus bērnus sist netaisos, taču ja nu tiešām ir nonācis galīgākajās galējībās, var likt bērnam darīt dažādus pienākumus, likt kaktā vai vienkārši uz īsu brīdi atstāt viņu vienu, lai pārdomā to ko ir izdarījis.

nu jaa vecaaku audzinaashana speelee ljoti lielu lomu tajaa, kaa beerns uzvedaas, BET esmu redzeejusi ljoti daudz gadiijumu kur shis juusu labi audzinaatais engeliitis, saak iet daarzinjaa un taadus pigorus samaacaas, ka bez peeriena neiztikt.. (protams iztikt var, bet buus, jo taalaak jo trakaak)