beernu sishana

Salome te pieminēja sliktās Padomju metodes... salīdzinot padomju laika bērnu, jauniešu uzvedību- to, ko viņi varēja atļauties darīt, pateikt pieaugušajiem- ar mūsdienām. manuprāt, nav ilgi jādomā, kurai metodei ir vairāk trūkumu...

Labi padomaajot daudzas lietas man patika vecos laikos-barot vienos laikos beerninus ,un arii likt guleet noteiktaa laikaa!Seit baro ,tikko beerns iepiikstaas ,un arii nav nekaada reziima ar guleet liksanu.Taas buutu noteikti lietas,kuras man nepatiik-beerns pierod pie loti lielas briiviibas-speele it kaa "pirmo vijoli" veelaak arii,iisi sakot-liekas ,ka palicis vecaakus "zem tupeles"!:D

Labi padomaajot daudzas lietas man patika vecos laikos-barot vienos laikos beerninus ,un arii likt guleet noteiktaa laikaa!Seit baro ,tikko beerns iepiikstaas ,un arii nav nekaada reziima ar guleet liksanu.Taas buutu noteikti lietas,kuras man nepatiik-beerns pierod pie loti lielas briiviibas-speele it kaa "pirmo vijoli" veelaak arii,iisi sakot-liekas ,ka palicis vecaakus "zem tupeles"!

Guleetlikshanai vienaa laikaa nav nekaadas vainas. Arii tas ir ieteicams pieaugushajiem, lai no riitiem labi justos. Taapat nedomaaju, ka bljaujosham beebim vajag aizbaazt muti ar eedienu vai pupu, tas arii neljauj izveidot rezjiimu. Vajag patieshaam paarliecinaaties, ka beerns pie vainas ir izsalkums, nevis kas cits. Savaadaak ieradina beernu visu laiku kaut ko chaapstinaat un beerns vairs pats nesaprot, vai ir izsalcis vai tikai grib kompaaniju.

Tas, ka Tev ir bērni, nenozīmē, ka Tu tos audzini pareizi. Ja bērnu esamības fakts garantētu efektīvu audzināšanu, cietumi būtu tukši, un apkārt staigātu tikai labi un sirsnīgi cilvēki, kuriem nebūtu ne kompleksu, ne aizspriedumu, nemaz nerunājot par saskarsmes grūtībām. Jā, uzšaujot Tu panāc, ka bērns noteiktu darbību neturpina, bet kāpēc? Jo negrib, lai sāp, negrib, lai sit. Ja Tu par panākumu uzskati faktu, ka bērns baidās no paša vecākiem, tad nav ko piebilst.

Iespējams ka audzināt bērnus varēja arī savādāk.
Pirms man bija bērni, arī likās nepareizi kāpēc citi vecāki tā rīkojās ar saviem bērniem. Sapratu kad bija pašam savi un negāja tā kā biju iedomājies pirms tam. Realitāte ātri noliek visu savās vietās.

Bērns ļoti labi saprot kas ir vecāku mīlestība un kas ir sods par pārkāpumu.
Nezinu kam būtu jānotiek lai bērni sūdzētos par vecākiem bāriņtiesā vai kaut kur citur. Tad jau laikam bērni un vecāki dzīvo atsevišķās pasaulēs.

Savu bērnu nebūs, citu audzināšanā nelienu, pilnībā pie vienas vietas. Ar siksnu esmu dabūjusi, ar vārdiem arī no a līdz z. Vēl aizvien dažreiz ļoti uzbudinātā argumentā ir bail, ka tūlīt uzšaus pa seju. Tagad redzu, ka atpakaļ savā mazotnē, vecāki bija pārāk aizņemti ar visu citu, lai audzinātu savādāk. Iespējas ir, daudzas. Lai cik ļoti daudziem tas riebtos, mazu bērnu audzināšanā velku paralēles ar suņa audzināšanu, jo domu gājiens tas pats. Bērniem vienkārši vajag reakciju. Ja vecāki uķinās ar jaunāko, vecākajam trūkst uzmanības, viņš to mušīs nost, loģiski. Kaktā iekšā, paskaidrot situāciju un iet prom. Pievērst uzmanību un teikt labus vārdus tikai par jauku, mīļu uzvedību, pareiziem darbiem, ne tikai ar jaunāko brāli/māsu, bet arī ikdienā. Viņi visi jau tādi mazi kunkuļi vien ir, kas no dzīves neko nesaprot. Tāpat kā sieviete ir vīrieša spogulis, tā arī mazie bērni ir vecāki atspoguļojums. Audzinot bērnus, jāapbruņojas ar milzīgu pacietību. Tiešām milzīgu. Bet ar laiku viņiem aiziet, tāpat kā sunim. Jo biežāk teiksi fu skaidrā, pazeminātā tonī, jo ātrāk tam sunim aizies, ka fu. Katra šķirne ir savādāka - dažiem aiziet ļoti ātri, dažiem vajag ilgāku laiku. Tā tas diemžēl ir. Katram savi bērni, ja grib, lai per, sit, regulāri iekausta. Ne jūsu cūka, ne jūsu druva :D

Par tēmu man īsti nav ko teikt, jo negribu spriest par to, kā mani audzināja un ko es ar saviem bērniem darīšu vai nedarīšu savādāk.
Bet pēc visa šeit izlasītā secināju, ka ļoti pozitīvi ir tas, ka cilvēki, kuri rakstīja, ka viņus audzināja ar vardarbīgiem (fiziski/morāli iespaidoja) paņēmieniem, kategoriski noliedz, ka paši tā darīs ar saviem bērniem tieši šī iemesla dēļ. Jo bieži vien tas audzināšanas modelis diemžēl pāriet paaudžu paaudzēs un tas ir tiešām traģiski.

ka cilvēki, kuri rakstīja ka daži no tiem cilvēkiem, kuri rakstīja

Interesanta diskusija izvērtusies pēdējās lapaspusēs, samērā labi argumenti no abām pusēm, ja skatās no viedokļa -vecāks salūzt, kas cits viņam atliek. Taču personīgi domāju un ceru, ka nemūžam nejutīšos tik vāja, lai savu bērnu pērtu vai uzšautu pa dupsi. Šeit diskusijās pavīd divi grāvji - viedoklis, ka visu var panākt ar izrunāšanos un otrs, ka ir brīži, kad nākas uzšaut. Esmu biheiviorisma piekritēja, kurš manuprāt ir zelta vidusceļš, bet tas ir visgrūtākais ceļš (uzskatāms materiāls - supernanny UK). Jo vieglāk brīdī, kad mammai pamats zūd zem kājām bērna izdarību dēļ, ir iesist vai turpināt runāties un beigās apraudāties aiz bezspēcības, bet reāli strādāt pēc sistēmas un izturēt bērna reakciju, jā, uzskatu, ka tur ir jābūt iekšām.
Vel bija teksti par vecākiem, kuri rada savus spoguļus bērnos. Arī daļēji piekrītu. Bet esmu samērā radikāla - ja cilvēks ir ar nestabilu psihi, ir nopietni jāizvērtē vai bērnus viņam vispār vajag radīt. Protams, ir gadījumi, kad pēc bērna dzimšanas sieviete/vīrietis izmainās un paliek emocionāli stabila/s, bet tie ir retums. Biežāk nesavaldība tikai paaugstinās, jo ir kāds, kurš to provocē - bērns. Un cieš gan māte/tēvs, gan bēns/i.

Ne jau vienmēr ir laiks vecākiem pielietot tos gudros psiholoģiskos paņēmienus. Piemēram, bērns riebekļojas, izraujas no rokas.. skrien prom no mammas, skrien pāri ielām. Tur jau nav sevišķi daudz laiks un iespējas bērnu savaldīt ar runāšanu.. Tāpat būs bērns ar fizisku spēku jāsaķer aiz rokas!

Cormeum, nu bet pec psihologijas guru ieteikumiem, tai ir audzinasanas kluda, ja berns raujas mammai no rokas, krit gar zemi un vel visvisadi neklausa. Nav ko ara iet vai bernus laist pasaule, galu gala,

Nelasīju visu diskusiju - saudzēju nervus.

Pati nekad nevienu reizi ar siksnu neesmu sista un ar siksnu pat dzīvnieku nesistu, pat izcili pretīgu cilvēku ne. Tas ir nožēlojami.

Tomēr bērnam pa pamperu (nu jau pa dibenvaigu) viegli uzsitusi esmu galējās situācijās, piemēram, reiz, kad nogāzās gar zemi veikalā, jo nedabūja kaut kādu krāmu. Ir starpība starp bērnu vardarbīgu sišanu un pienācīgas subordinācijas nodrošināšanas mēģinājumiem un man tā ir skaidra. Pati esmu dabūjusi pa dibenu ar roku no mammas pāris reižu - nekādu traumu man tas nav radījis un neesmu domājusi, ka mamma mani nemīl. Katrā ziņā ikdienas rituāls tas nebija un nav un nebūs arī manā ģimenē.

Miljons plusu kristai. Tgd gandriz par katru darbibu,soli jalasa psihologijas gramatas jaiet uz kursiem "ko darit, kad berns blauj",nedrikst bernu pa atri uz poda radinat, berns var gut drausmugi traumu, to visu vajag izlasit gramata. Ka pirms tam cilveki savus bernus audzinaja,kad nebija sis visas "gudribinas".

+ bērniem, kuriem uzvedība ir ārpus visām normām, ir jāiet pie speciālistiem pārbaudīties. Nestabila psihe, agresiviāte pret citiem un pašagresija, nesavaldība - tās ir mūsdienu bērnu problēmas. Jā, tās var rasties no neveiksmīgas audzināšanas, bet tās var būt arī garīgas slimības. Nemaz nerunājot par visiem hiperaktivitātes, uzmanibas deficīta un citiem sindromiem kā tādiem. Es domāju, ka nākotnē mums šādu bērnu ar psihiskām problēmām paliks arvien vairāk, diemžēl.

Visus komenraarus nelasiiju, sishanu neatbalstu. Mani vecaaki man ne reizi nesita, nepeera vai kaa citaadaak neaiztika. Vai biju izlaists, izlutinaats beernelis, kursh ir pieradis pie visatljautiibas? It nemaz. Savus vecaakus cieniiju, klausiiju un respekteeju. Pusaudzhu gados taisiiju visaadus suudus, bet tas bija mana rakstura deelj, vecaaku dusmas taapat mani biedeeja, lai gan fiziskas iespaidoshanas tur nebija. Kad izdariiju kaadu stulbiibu, teetis vienmeer runaaja mieriigi, nopietni, stingri un nepaaugstinot balsi. Tas lika nozheelot izdariito un nekad negribeejaas speciaali izdariit kaut ko par spiiti. Pusaudzhu gadu stulbumaa reiz sadariiju lielus meeslus. Teetis toreiz vien noteica, ka es vinju esmu ljoti pieviilusi, un vairaak kaa meenesi ar mani nerunaaja. Tas man saapeeja 100x vairaak, nekaa buutu saapeejusi kaut kaada psihoshana vai fiziska ietekmeeshana.

mmm īpaši pozitīvā tēma turpinās? :)

Nu ko, ja mani bērnībā nebūtu strostējuši, likuši kaktā un tās dažas reizes ar siksnu no tēva arī nebūtu dabūjusi .. es nezinu kas no manis būtu sanācis.. es biju bērns briesmonis, maniem vecākiem slava, ka audzinājuši mani ar dažādām metodēm.(man nav neviena slikta atmiņa, es to biju pelnījusi) Pat bērnudārzā mani vienmēr auklītes pieķēra nedarbos (vienreiz es pus grupiņai nofrizēju skaistas čolkas) un stādināja kaktā, kas nemaz nebija tik kauninošs process. Reizēm bija garlaicīgi jo stāvēju viena, bet reizēm bija vairāki grēkāži un tad gan bija interesanti :D
Un tad tās klusās pazušanas no pagalma un pazušanas līdz pat tumsai, vecāki jau sen milicijai piezvanījusi un kaimiņi izsaukti palīgā uz bērna meklēšanu .... ak manu vai... ja tā padomā es par maz pat dabūju pērienus :D
tāpēc tveriet meitenes vieglāk bērnu sodīšanu un nevajag tik traki ieslīģt galējībās slānīt līdz asinīm vai arī tad ja bērns nejauki sit pa seju smaidīt un teikt mazulīt tā nedrīkst.. visur ir jābūt nospraustām robežām.

nu kad bernam skalaakaa toni kaut ko pasaka ja neklausa tad ar to vajadzetupietikt. Pasai bernu nav, ebt esmu auklejusi diezgan daudz mazos. Ir sanaakusi spiitesanas, ebt nu nekad nepaceltu roku pret bernu.

protams, ja sapsihojas tad ir ka ir parasti censos kaut ka nomerinat vai sezu blakam un noignoreju paris minutes, seviski ja negrib ne est, ne dzert ne uz poda. uzsleedzumulteni. visgrutak ir bijis ar maasicas meitas dienasdusu, ne pako negules kaut acis krit ciet.

beigas pati aizmieg

par svesu leitu nemsanu tur ir vieglak vnkneturi mazulim nevelamos prieksmetus aizsniedzamaa vietaa.

vel ieprieksminetai meitenei bija nikis rusinaaties gar akku kasti, ko es dariju, ja 5x aiziet atpakal. (durvis virtuvei enbija, tad uzsaavu pavisam viegli pa roku un tad vairs negaaja.. bet taa bija vieniga reizejo nu tiesam vareja tak acis iebast sev tas kaku smiltis vai mutee.

VIT@, palasot tavu komentāru, es tik daudzus savus nedarbus atcerējos... :D Arī bija saukta policija, jo biju nozudusi nakts melnumā no pagalma. Bērnudārzā par diendusas negulēšanu mani sodīja ar iespundēšanu audzinātājas skapī, totālā tumsā. Laikam domāja, ka es nobīšos no tumsas un būs man mācība... Bet man pat patika tur tupēt! :D Oi, bērnība bez nedarbiem un bez sodiem būtu pārāk garlaicīga!

Es lasiju VIT@ beerniibas staastu-biju iedomaajusies ,ka bijusi taads loti paklausiigs,miils beernins un se tev!:D
Es biju no tiem beerniem,kuriem patika mammu kaitinaat,laikam bija greizsirdiiba uz dviinu braali ,un tad arii dariju visu,lai pieveerstu sev uzmaniibu.
Ja vareetu saakt visu no gala,tomeer palieku pie savaam domaam -noteikti meeginaatu iztikt bez sisanas,kliegsanas utt

Neons, cerēju ka vismaz kāds atcerēsies kādu savu nedarbu, jo man tādu pūrā bija gana daudz :D Man liekas ja spējam atcerēties sevi bērnībā, varam tomēr pieiet ar lielāku sapratni šodienā gan bērniem viņa izdarībām un audzināšanas veidam :)


Emmanuelle, es biju kārtīga meitene puika, mammuks mani tik smuku vienmēr saposa, palaida savu princesi sētā spēlēties un vai vai... vienmēr ceļi nobrāzti, bizes izjukušas, kleita mazliet ieplēsta... jo bija taču svarīgi rāpties pa kokiem, spēlēt kazaki un razbojņiki,mm tas dāmīšu periods nāca vēlāk, bet galda manieres gan man bija jau no bērnības :)

Mani un praktiski visus citus bērnus ''manos laikos'' mēdza nopērt vai ielikt kaktā, ja tiešām lielas blēņas izdarīja. Nu un kas? Visi izauguši, dzīvi, veseli, normāli

Mūsdienās ir tik pārsplītēti nedrīkst kliegt, nedrīkst pērt. būs traumas bērnam. un jaunā paaudze ir izlaista bez gala, mātes nevar savākt savus aurojošos bērneļus, nepaklausīgi nīkuļi. Un audzināšu par elementārām lietām (piem neaiztikt sveša cilvēka mantas sab. transportā) ir nomainījis ''bērnam visu jāatļauj pamē'ģināt''

Es uzskatu, ka par lielām blēņām var pērt, un kad man būs bērni arī dabš pa dibenu, un neiet runa par regulāru sišanu, sišanu līdz zilumiem utt

Kad dabūju bērnībā, tad otro reizi tādas lietas vairs nedarīju. Bija kaut kāds respekts un saprašana, ka tā darīt nedrīkst