Pašai man bērnu nav, bet bērnībā dažas reizes atrāvos ar siksnu. Ļoti reti, bet bija tādas reizes. Es to neatbalstu, jo vismaz spriežot pēc sevis, tas man iedvesa vēl lielāku spītību, vēl lielākas dusmas, pretošanos nevis respektu vai vēl nez ko. Protams, no siksnas baidījos, bet pāraudzināt manu raksturu ar to nevarēja.. Tāpēc arī vecāki ātri vien saprata, ka uz mani tas ilgtermiņā neiedarbojas. Uz mani vairāk iedarbojās kaut kā aizliegšana, atņemšana vai arī variants - neizdarīsi to un to, neizmācīsies, nebrauksi tur un tur, nepirksim Tev to un to.
Piekrītu, ka ir bērni, kurus nevar nekādīgi savaldīt, ar viņiem var runāt, cik vien tīk, skaidrot, bet sīkais darīs pa savam. Nedomāju, ka es atļautos ņemt rokās siksnu, bet gan jau pa dibenu uzšaut es varētu, ja galīgi nevarētu tikt galā.
Vidusskolas laikā man uz nedēļu uzticēja mazu ļoti izlutinātu knīpu, kura nevienu neklausīja, neviens netika ar viņu galā.. Man tādi bērni nepatīk, tāpēc es jau no sākuma, kā sākās kaut kāds kašķis, stāstīju viņai, ka ar mani tādas izdarības kā raudāšana, brēkšana, krišana gar zemi cauri neies. Kā sīkā centās pārbaudīt manu pacietību, vai nu ignorēju viņu vai arī kaut ko aizliedzu vai stingri pateicu, lai dara kā saku. Piemēram, ja bija jāpaēd un viņa vienkārši knibinājās nevis ēda un prasīja vai iesim pastaigāties vai spēlēties, pateicu, kamēr neapēdīs vismaz pusi no visa, nekur ar viņu neiešu. Dažas reizes viņa neēda, saprata, ka uz mani tas nedarbojas un to, ko pasaku, izpildu un viņai apnika. Pēc pāris dienām klausīja praktiski katram vārdam :D
Tas ir tāds vienkāršots piemērs, bet domāju, ka labāk ir mēģināt kādu laiku ar runāšanu panākt savu nekā ķerties pie vardarbības.