Savu bērnu nebūs, citu audzināšanā nelienu, pilnībā pie vienas vietas. Ar siksnu esmu dabūjusi, ar vārdiem arī no a līdz z. Vēl aizvien dažreiz ļoti uzbudinātā argumentā ir bail, ka tūlīt uzšaus pa seju. Tagad redzu, ka atpakaļ savā mazotnē, vecāki bija pārāk aizņemti ar visu citu, lai audzinātu savādāk. Iespējas ir, daudzas. Lai cik ļoti daudziem tas riebtos, mazu bērnu audzināšanā velku paralēles ar suņa audzināšanu, jo domu gājiens tas pats. Bērniem vienkārši vajag reakciju. Ja vecāki uķinās ar jaunāko, vecākajam trūkst uzmanības, viņš to mušīs nost, loģiski. Kaktā iekšā, paskaidrot situāciju un iet prom. Pievērst uzmanību un teikt labus vārdus tikai par jauku, mīļu uzvedību, pareiziem darbiem, ne tikai ar jaunāko brāli/māsu, bet arī ikdienā. Viņi visi jau tādi mazi kunkuļi vien ir, kas no dzīves neko nesaprot. Tāpat kā sieviete ir vīrieša spogulis, tā arī mazie bērni ir vecāki atspoguļojums. Audzinot bērnus, jāapbruņojas ar milzīgu pacietību. Tiešām milzīgu. Bet ar laiku viņiem aiziet, tāpat kā sunim. Jo biežāk teiksi fu skaidrā, pazeminātā tonī, jo ātrāk tam sunim aizies, ka fu. Katra šķirne ir savādāka - dažiem aiziet ļoti ātri, dažiem vajag ilgāku laiku. Tā tas diemžēl ir. Katram savi bērni, ja grib, lai per, sit, regulāri iekausta. Ne jūsu cūka, ne jūsu druva :D