Aprakstīšu nedaudz to situāciju kāda man šobrīd ir izveidojusies. Tiekos ar puisi nu jau ceturto mēnesi, viss ir labi, forši, vienīgais priekš manis, kas ir nepatīkami, ka puisis pašā sākumā jau pateica, ka nopietnas attiecības nevēloties, bet ar laiku, tad redzēšot kā būs. Nu jau kā man pašai liekas, ka tas laiks ir pagājis, ka viņam vajadzētu saprast vai viņš grib būt ar mani kopā(kaut arī viss liecina par to, ka mēs esam, tikai mēs par to nerunājam).
Un jā ir tā, ka viņš neļauj normāli baudīt attiecības,viss ir labi līdz kaut kādam brīdim, kā, piemēram, kad pienāk brīvdienas, mēs tās nepavadām kopā.Viņš pats it kā neļaujas, lai viss paliktu nopietnāk, ir labi, bet, tad atkal viņš ietur distanci un uzliek man kaut kādus pārbaudījums. Dara tā, lai man būtu par viņu jācīnās, kas man pašai priekš sevis nav pieņemami, jo es neesmu nekad ne par vienu cīnījusies, puiši parasti man ''krita" pie kājām un par mani cīnījās, tāpēc man šī situācija vēl, jo vairāk nepatīk.Un tgd tieši šajās brīvdienās, viņš atkal bija ar saviem draugiem, kur man viena pazīstamā, kas ar viņu labi kontaktējas pateica, ka viņam pietrūkstot spontanitātes,ka gribas kaut ko aizraujošu. Un jā, ka viņš taču ir mednieks, viņam vajag iekarot..
Visu šo laiku es centos būt ar viņu, atkausēt viņa sirdi, būt mīļai, jaukai kāda es arī esmu.Un pats stulbākais ir tas, ka viņš ir sapratis, ka jau ir mani iekarojis un, kad viņš gribēs ar mani tikties, tad arī mēs tiksimies, tāpēc pēkšņi tēlot vēso un, piemēram, nedod ziņu arī nebūs jēgas, jo viņš pats nedos, jo zinās, ka to izdarīšu es.
Tad nu man rodas jautājums, cik, tad ir ilgs tas iekarošanas process, ko man, tad tgd vajadzētu darīt? Tēlot pēkšņi nepieejamo?