Fobijas

Fobiju nav, bet ir ļoti lielas bailes no vidēja un liela izmēra suņiem. Liels stress pārņem arī situācijās, kad jārunā publikas priekšā vai pa telefonu ar nepazīstamu cilvēku.

Tafefobija - bailes tikt apglabātai dzīvai. Saprotu, ka pie mūsdienu medicīnas tas ir tikpat kā neiespējami, tomēr...

Interesanta fobija par tomātiem, tādu pirmo reizi dzirdu!
Man ir bail no tārpiem, tā locīšanās un līšana...man uzreiz notirpst kājas, aizmirstu elpot un tad varu noģībt :D smieklīgi, protams, bet ko nu...
Īsti nav fobijas, bet nepatīk kāpt augstu un skatīties lejā.

Nesaprotu arī, kāpēc citiem bail no zirnekļiem un rāpuļiem. Bet man ir bail no žurkām un no suņiem. Un tas ir bērnības traumu rezultāts.

Tu nesaproti kā var citi baidīties no rāpuļiem, savukārt es nesaprotu to, kā tu vari baidīties no žurkām. Katram savas bailes.

Man ir bail no šaurām, slēgtām telpām. Iedomājoties jau sāku smakt...
Un no ūdens, it īpaši dziļākās vietas, kur ir pāri galvai, bet tā citu fobiju man vairs.
Nebiedē rāpuļi, tārpi, zirnekļi....

Es esmu nenormāli bailīga - man ir bail no vardarbības (kad sastrīdos ar draugu, sāku trīcēt, jo man ir bail, lai gan nekad mūžā man neviens nav ne sitis, ne pēris) Naktīs nepatīk iet garām spoguļiem, logiem, ja eju, tad neskatos. Arī neskatos tumsā ārā pa logu. Nepatīk vienai tumsā kaut kur iet, vienmēr lūdzu, lai kāds mani pavada. Peldēt tālu es nepeldu, jo nav spēka un nepietiek elpas. Ir arī klaustorfobija, net cenšos viņu kaut kā pārvarēt, braucot ar liftiem, autobusiem. Tomēr vistrakākā fobija man ir vemetofobija - bailes no vemšanas. Nevienam to nenovēlu, ja man ir slikta dūšā uzreiz dzeru zāles, ballītēs ar draugiem visi zin, ka ja paliek slikti jāiet ārā. Neesmu no tām draudzenēm, kas tur matus, man vienkāŗši ir bail, sāku raudāt, trīcēt ja redzu vai dzirdu ka kāds vemj. Pat neredzētas filmas nepatīk skatīties, ja nu tur kāds vemj. Apbrīnoju tos cilvēkus, kas spēj piespiest sevi izvemties, jo es to vienkārši nevaru. Pat tagad palika mazliet slikti, to rakstot, fui.

man ar to zvanisanu ir taaa seviski ja no svesa nr..zvanaas.

man no prusakiem ir fobija, lieka ska raapo visur.vienreiz iemaldijas dzivokli situ nost atlecu malaaa..bet tas no bernibas trauma, jo teetis atbiidija ledusskapi un tur skreeja daudzi es uz galda uzraapos. :D

kas veel palikt bez maajam uz ielas.. tik nezinu vai kads nosaukums sai fobijai.

Pirmajā vietā ir bailes no augstuma.
Otrajā ir zirnekļi, ne no maziem, bet no tādiem lielākiem, tumšiem, ātri lienošiem. Atceros ka pagaišo ziemu tādu ar mokām nobeidzu. Saka,ka zirneklis mājās ir uz laimi, vai kaut kā tā, bet nespēj izciest, ja redzu tādu mazu rāpojošu monstru :D

Akrofobija un nekrofobija. Vēl baidos no zirneķļiem,bet tas nav fobiju līmenī. Un,protams,ir vēl miljons lietas no kā baidos,bet katras bailes es nepieskaitu pie fobijām.

Ļoti, ļoti bail no tumsas. Pat mājās, tumsā es nevaru ne mirkli pastaigāt, tieši vairāk uz vakara pusi, ir sākusies pat neliela panika, meklējot gaismas slēdzi. Tas jau vairāk tāpēc, ka es ticu garu pasaulei un vārds "tumsa" man uzdzen šermuļus.

hmm, interesanta diskusija, sākot lasīt domāju,ka nekomentēšu, bet tagad arī gribas padalīties.. vispār jau viss diezgan vienkārši. bailes no nestabilām vietām ( ja runa iet par augstumu), ļoti bail no šaurām telpām ( biežii naktī murgoju,ka iesprūstu kaut kur lienot uz vēdera), dzelzceļš ( atkal vainīgi sapņi), liftā teju vai gadus 10 vairs labprātīgi arī nebraucu. :( no dzīvniekiem tā tikai vardes,čūskas un visi indīgie laikam.. pirms rakstīju domāju,ka maz no kā baidos :D

Visas bailes esmu pārvarējusi. Man bija bail no augstuma un zirnekļiem. Tagad nebaidos ne no kā. :)

Paniski baidos no augstuma. Tas jau no bērnības, atceros, kā reiz bija jākāpj uz 5. stāvu, tad līdu gar sienu. Augstāk par 3. stāvu dzīvot nevarētu, pie logiem tad tuvāk par metru neeju klāt. Arī citiem neļauju, nedod Dievs, kāds pie atvērta loga vai uz balkona stāvēs, es uzreiz asarās. Ļoti bieži murgi rādās ar augstumu saistīti, pat mostos dažkārt. Šī iemesla dēļ baidos no liftiem, īpaši stikla. Daudzstāvu mājā kāpju pa kāpnēm arī uz 7. stāvu, bet liftā nebraukšu.
Tikpat ļoti baidos no žurkām un pelēm, it īpaši mirušām. Arī no citiem maziem nedzīviem zīdītājiem trūkstos. Šī grauzēju fobija arī nāk no bērnības, jo pie mums to bija uz katra stūra pa 2 gabaliem. Panikā uzreiz raudu, trīc rokas.
Man arī nepatīk zvanīt, lūdzu citam to darīt vai novelku līdz pēdējam. Nekad arī neeju nepazīstamos veikalos, kafejnīcās, iestādēs, u.c., ja ir ciet durvis. Ja durvis vaļā, vēl varu sadūšoties ieiet, bet ja ciet - nē. Citreiz, ja tiešām jātiek iekšā, stāvu un gaidu līdz kāds iziet, tad izliekos, ka tieši tikko pienācu un eju. :D

A, man vēl ļoti bail braukt ar motockliem, rolleriem. No šaujamieročiem bail, pat ja nav pielādēts, nevēlos to redzēt savā tuvumā...kaut gāzes pistole.

Ļoti baidos no augstuma, runāšana lielas publikas priekšā arī prieku nesagādā, un vēl ir nenormāli bail no slimnīcas un ārstiem, tas man izraisa vienkārši pretīgas emocijas, kaut gan neesmu ne reizi gulējusi slimnīcā. :D

neviens tiesaam nezin kaa saucas fobija ja ir bailes nokluut situaacijaa kad esi uz ielas? biezi par to murgots ir..

1) Sliekas!!! Pavasarī un vasarā pēc lietus, kad viņi salien uz asfalta biezā slānī.... Ejot pa to, viņi šķīst zem kājām un tā skaņa.... BEEEEEEE // pilnīgi rauj uz augšu
2) Čūskas
3) Trepes, liekas, ka tulīt sagrūs zem kajām
4) Koplietošanas dušas u.t.t.

adeliina Es arī nekad neesmu bijusi slimnīcā, izņemot to, kad piedzimstot gulēju tajā mēnesi, vai pat ilgāk. Bet saprātīgā vecumā neesmu gulējusi slimnīcā, un bailes man ir nenormālas...

Zinu, ka tas ir slikti, bet pie apziņas būdama, ja man kaut, kas sāp, nekad nebrauktu ar savu gribu uz slimnīcu...

Tādas īstas fobijas, paniskas bailes man laikam nav. Ļoti nepatīk zirnekļi, tārpi, prusaki un tamlīdzīgie, riebjas arī slimnīcas un ārsti (jo īpaši zobārsti), tumsā nejūtos īpaši omulīgi. Augstums gan man patīk. :D

Foxgirl es arī cik vien varu cenšos izvairīties, es bieži vien pat pēc analīžu nodošanas esmu gandrīz vai asarās, pēc tam visu dienu jūtos dīvaini.