KĀ piedot neuzticību SEV?

Tātad, kāpēc tā darījāt? Vai izdevās ar laiku piedot sev ?
Teicāt vai neteicāt?

Paldies!

Kkur dzirdeju psihologa teikto , ka tas sievietes kuras ir pasas krapusas iedalamas divos tipos . Viens ir stipras gara sievietes kuras to izdzes no savam atminam un dzivo talak izdarot secinajumus un otrs tips kuras tomer ir parak vajas un atzistas . Tava masa izklausas pec otra varianta ja vien ta masa neesi Tu pati .
Mans personigais viedoklis par krapsanu ir atkarigs no situacijas. Ja paris ir kopa tikai nieka divus gadus un jau notiek tadas lietas un pirms tam ir jau bijusas problemas tik atri - ir jaskiras . Un atkal ja paris ir kopa gadus piecus un uz augsu un ir sakusies kkada attiecibu krize kuras iespaida kkas tads ir noticis tad jau jaizverte , vispar viss no cilveka un attieksmes atkarigs laikam... jaatceras , ka mes visi esam cilveki un pielaujam kludas . Neviens mums dzives lietosanas instrukciju nav iedavajis.

Es nekad neatzitos nevienam uz pasaules.

Šķiršanās un viss. Kāda jēga piedot? Izšķiries un tad lai ņemas ar visiem pēc kārtas.

Turklat, kapec kadam citam ir jacies no tavas ricibas sekam un taviem sirdsapzinas parmetumiem? Ta ir tava problema , ta jau sanak , ka esi kretins , bet beigas izradas ka dubulta jo pati sataisi sudus un vel velies savu sirdsapzinas meslus izgazt uz otru , lai varetu justies labak jo spiez nost tak... nezinu . Uzskatu , ka otrs nav jasapina tad vnk pateikt , ka velies skirties vai dzivot talak.

Var jau sev nepiedot un mocīties sirdsapziņas pārmetumos, bet kāda jēga?!
Grauž tikai sevi no iekšas un tad sākas dažādas veselības problēmas - sirds streiko, vairogdziedzeris pats sevi "ēd" nost, pa sieviešu līniju ķeras visas iedomājamās zarazas utt
Mūsu ķermenis ir tik vesels cik mēs esam harmonijā ar sevi.

Es esmu par izrunāšanos ar otru pusi, jo ja jau ir sākušās problēmas, kuras aizvilka līdz gultai ar citu, tad problēmas ir jārisina, ja vien vēl ir vispār vēlme kaut ko risināt. Ļoti iespējams vnk jādodas jaunā ceļā ar jaunām sajūtām un iespaidiem :)

Ar laiku šim notikumam emocionālā nokrāsa izbalēs, būs vieglāk samierināties un pieņemt, ka tas ir biji. Pēc iespējas dzīt prom no sevis nožēlas un sirdsapziņas pārmetumus- laiku tāpat atpakaļ pagriezt nevar. Negarauzt sevi no iekšas- galu galā visi esam cilvēki, dzīve bieži vien ironiski piespēlē tik negaidītas situācijas, ka ikvienam var paslīdēt kāja

Paldies, meitenes!

Laikam viņa ir vairāk pirmais tips un absolūti piekrītam, ka stāstīt ir nežēlība un savas sirdsapziņas atbrīvošana no mēsliem.. tas vienkārši ir jāsagremo, ja attiecības šķiet vērtas work on it.

Tad es saprotu, ka dažas tic, ka var sagremot!

Lai gan, es arī domāju, ja tas tik agri notiek, kas būs pēc 10 gadiem? Bet problēmas viņiem palielas..slinks un mīlošs tas čalis, klasika!
Nē, nu šī ir pārāk anonīma vieta pati par sevi, lai radītu māsu stāstus :)

Nu es nepavisam nepiekrītu, kad visos gadījumos, kā ar nazi viss čau ja kāds krāpj pasaules gals, viss ir jāizvērtē individuāli un neviens nenoliedz, ka nekas labs tajā nav.
Es vismaz viņai reāli iesaku nesteigties ar lēmumu

Manuprāt, ja es būtu tā, kas nokrāpj, tad šķirtos no sava vīrieša. Piedot sev es piedotu, bet tomēr nespētu dzīvot savam vīrietim līdzās, skatīties uz viņu un smaidīt, zinot kā esmu viņu pievīlusi. Man tas nebūtu pieņemami. Ja nokrāptu, tātad tam būtu iemesls un tātad, manas attiecības nav laimīgas. Ja nokrāptu, tad viņš man noteikti nebūtu īstais.

Es nevarētu to noklusēt, pateiktu un tad attiecībām būtu beigas, bet zinot to, ka esmu pārāk godīga, tad es šķirtos uzreiz nevis krāptu, jo nu tas nav normāls attiecību modelis.

Ja grib palikt kopā, tad lai klusē, bet ja jau pēc 2 gadiem nevar kājas kopā citam noturēt, nu tad tas nu noteikti nav īstais, jo divi gadi attiecības nu pilnībā nav nekas. Un ja jau pats sākums tiek celts uz meliem un krāpšanu, tad kas būs tālāk...

Es parasti uzskatu, ka ja kāds ir kādu nokrāpis, tad nav ne pie vainas alkohols, ne moments, ne "tā sanāca", bet pašas attiecības jau sen zaudējušas kvaliāti (kura varbūt nekad nav bijusi), kaut kas kādam pietrūkts, plus rutīna utt.

Vai es sev piedotu?? Ir jāskatās un jāraksta uz lapas, kapēc tā notika un kādēļ gāju uz vakariņām ar paziņu, ja man mājās ir vīrietis> Kādēļ negājām kopā?

Es ticu, ka pēc krāpšanas citas sievietes novērtē, kas viņām ir nekad tā vairs nedara, bet tas tomēr sirdsapziņas jautājums, kura kā es saprotu Tevi?Tavu māsu moka.

Es personīgi neredzu iemeslu gulēt ar citu sievieti, ja man ir patstāvīga draudzene. Vienīgais iemesls, kas būtu daudz maz saprotams, ir, ka draudzene vienkārši nedod. To var atrisināt arī bez krāpšanas :D
Ja gribētu būt kopā ar šo sievieti - nestāstīstu, ka kāja paslīdēja. (Bet es 100% zinu, ka attiecībās esot man tā vienkārši negadīsies, pie noteikuma, ka ir patstāvīgas attiecības)
Ja gribētu šķirties, tad no sākuma izšķirtos un tad gulētu ar citām ..
Sekss nemaz nav tik neaizstājams, lai skraidītu apkārt un spraustos visur, kur vien to var izdarīt ..
Ja mani krāptu, es negribētu par to zināt. Vienkārši, lai pamet tad mani un iet, kur labāk .. tāpat to jūt, ka otrs ir neuzticīgs .. nav tas jāsaka ..

Es nokrāpu savu bijušo draugu. Attiecībās viņš mani mīlēja daudz vairāk nekā es viņu, tāpēc es joprojām nožēloju, ka šo cilvēku ļoti sāpināju. Uzreiz viņam to pateicu un izbeidzu attiecības.

Bet ļoti piekrītu ^^2 par to, ka jūt, ka otrs ir neuzticīgs. Pirmais draugs mani 2x krāpa un es to jutu jau tajā pašā dienā, ka nav kārtībā un burtiski zināju, ka ir krāpis.

Ja grib palikt kopā, tad lai klusē, bet ja jau pēc 2 gadiem nevar kājas kopā citam noturēt, nu tad tas nu noteikti nav īstais, jo divi gadi attiecības nu pilnībā nav nekas. Un ja jau pats sākums tiek celts uz meliem un krāpšanu, tad kas būs tālāk...

+++

Es atkal domāju, ka sievietes, kas ir laimīga, apmierināta attiecībās nekrāps savu vīrieti, bet ja nokrāpj, tātad nav kaut kas līdz galam, un kāpēc tādās attiecībās dzīvot?

Es nezinu vai sanāks noformulēt, bet ne vienmēr tās izvēles ir tik vieglas, kaut, protams, no malas spriežot tā šķiet, kā - pirms krāp izšķiries, risini, runā un citas - patiešām patiesas lietas, kurām būtu jābūt.

Bet, bet, bet.. Ne visiem izdodas kā vajadzētu, ne vienmēr izdodas nesāpināt otru un sevi. Ir kaut kādas situācijas, kuras ne vienmēr mēs mākam izrisināt pareizi un ar pirmo reizi. Kurš gan nezina, ka krāpt ir riebīgi? Zina. Taču situācijas ir dažādas, attiecības nav divas vilciena sliedes, kas līdzās pastāv mierpilni blakus vienmēr, ir kaut kādi režģi, kas pirmajā brīdī varbūt tik ļoti mulsina, ka tas risinājums tiek meklēts citur, nevis sarunā ar dzīvesbiedru, pieļauju, ka tava māsa ir jauna.

Piedot sev noteikti var un vajag, tikai par tālāko - kā jau minēja, ja grib laimīgās beigas, tad noteikti neatzītos, lai uz pusēm plēš, bet katra puse teiktu, ka ir nevainīga, jo es palieku pie tā, ka atzīšanās tikai otru sāpinātu un principā neko nemainītu vairs. Bet nu bez konstruktīvas sarunas nekā - par attiecīgajām problēmām, kas nomāc abas puses. Jo ilgtermiņā krāpšana kļūs tikai arvien bezgaumīgāka un sāpīgāka.

Šajā gadījumā sevis dēļ ieteiktu pret šo visu izturēties aukstasinīgāk un uztvert to vienkāršāk. Tas nav nekas īpašs, ja neatkārtojas regulāri. Vīrieši reti atzīsies, ka ir nokrāpuši.

Ja man būtu meitene kas seksu nedod un vai reti dod, obligati kraptu. Nevajag man tadu kurai sekss jaludzas.

Es domāju, ka grūtāk piedod neuzticību pašai sev ir tad, ja Tu paslīdēji neapzināti un pati nemaz nezināji,ka esi (vai būsi) spējīga uz ko tādu.
Vieglāk piedot sev to, ka krāpi savu dzīvesbiedru ir tad, kad apzinies, ka īsti vairs nevēlies būt kopā ar šo cilvēku, bet neesi spējīga pārtraukt attiecības (iemesls var būt jebkāds - pieradums, attiecību statusa ērtums (tiešām ilgstošās attiecībās), vājš raksturs utt)

Paldies Paris un Lindachka par skatījumu!

Tur jau tā lieta, es viņu izcili labi pazīstu un zinu, ka tur ir kaut kas nopietns apakšā... pirmā un vienīgā reize viņai nabadzītei tā nogāja greizi, tāpēc saku arī, ka jāskatās plašāk!

Nu tie,kas ir bijuši tikai cietušie, visu grib nogriezt ar nazi, jo noteikti ļoti sāp.

Bet redzot, kas notiek šajā pusē, kad pats dara pāri sev un viņa noteikti neko puisim neteiks, nav ko bojāt vīrietim vīziju par uzticību, bet grūtākais ir sakārtot sevi, tieši ja jāizlemj - piedot, aizmirst, noglabāt dziļākajā stūrī līdz pati sāc ticēt, ka nekas tāds nav noticis, ja to var, vai pārtraukt šīs attiecības.

Redzot, kā viņa sevi šausta(jo tomēr mīl vai pieradums, kas to lai zina), man kaitina klausīties visas tās muļķības , pamet un krāp ziņā
Reāli tikai viens reti kad ir vainīgs. Kā arī, redzot šādus gadījumus, bieži vien pāri darītājam sāp vairāk kā aizskartajam un noteikti tad, ja nokrāptais par to nekad neuzzina.