Īre vai savs?

Es arī gribu mazas kāzas. Man žēl to lielo naudu izgrūst 2 dienu pasākumam. Bet nu man ir savi tarakāni. Negribu es lielu uzmanību no apkārtējiem, tradīcijas un taml. Gribu visu pa kluso.
Katrā gadījumā es 10 štukas labāk pirmajā iemaksā atdotu. Bet bagāts dara kā grib, "nabags" (cik nu nabags, bet vidējais latvietis, kurš dzīvo par tik cik viņam ir) kā var.

kaazas ir tikai vienreiz dzive

Tiešām? Un pēc tam, kad izšķiras, vairs neprecas? :D

Daži uztaisa kāzas par milzu summām, bet kamdēļ?

Jo cilvēki tā vēlas un var to atļauties. Tieši tik vienkārši. Es kāzas uztveru kā jaunas ģimenes dzimšanas dienu. Tie ir svētki, kurus katru gadu nesvinēsim. Priecājos, ka man un draugam šajā jautājumā domas sakrīt, jo abi vēlamies lielas kāzas, divu dienu garumā. Ar visiem radiniekiem, kuri dzīvo ārzemēs un citiem cilvēkiem, kas mums abiem ir īpaši un tuvi. Es neatbalstu izšķērdību, bet arī nesaprotu, kāpēc lielas kāzas uzreiz skaitās kaut kas nepareizs. Pilnībā piekrītu indie viedoklim.

Pagaidām īre, bet vēlāk plānoju likt lietā mantojumu un tikt pie sava īpašuma.

Neuzskatu, ka lielas kāzas ir kaut kas slikts. Es mēģināju pateikt to, ka, ja svarīgi ir apprecēties, tad to var izdarīt arī bez izmaksām, kās mērāmas tūkstošos.
Manuprāt (un tās ir tikai manas domas), labāk apprecēties vienkāršāk nekā n-tos gadus dzīvot un čīkstēt, ka precētos jau, bet nav naudas kāzām (ir tāda paziņa).

Man arī šķiet jocīgs uzskats, ka tikai dārgas kāzas dos super emocijas un paliks atmiņā. Arī mazas kāzas var būt jaukas, emocionālas, intīmas, tikai tuvāko lokā un pat labākas emocijas, nekā lielās kāzās, kad jāstreso vai viss sanāks kā plānots utt.

mistalee, neesmu lielo kāzu pretiniece. :D Ja tiešām ļoti vēlas, un pēc tam nav ilgstoši jāknapinās, tad lūdzu! Bet ja pēc kāzām galvā virmuļo doma - kā mēs tagad dzīvosim? nu kapē vajadzēja tās šikās kāzas ? - tad atkal jautajums - kamdēļ?

Ne man, ne vīram vecāki studijas neapmaksāja. Dzīvokļi mantojumos nav saņemti.
Gribam savu dzīvokli, tādēļ sāksim krāt pirmajai iemaksai.
Gribējām būt precēti, bet negaidīt ntos gadus, lai to izdarītu tā, ka visa Rīga zin, ka esam precēti. Uztaisijām mazas un jaukas kāzas. Es nenoniecinu lielās kāzas, tās ir foršas un man ir prieks, ka tādas taisa. Tikai es tik daudz komentārus dzirdēju par šo tēmu. Sākot ar bērnības frizieri, ka nožēlošot visu mūžu, ka uztaisīju mazas kāzas.
Mēs esam no tiem, kuriem viss dzīvē ir jāsasniedz saviem spēkiem. Jā, reizēm uznāk dusma, ka citiem ir ntie dzīvokļi, bet citiem nav neviens. Bet tur neko nevar darīt! Čīkstēšana pie sava dzīvokļa nepalīdzēs tikt!
Rezumē - neskaud otru, jo tu nezini kā tam otram iet pa to dzīvi ;)

RedColour, to es arī nesaprotu, bet dažreiz šķiet, ka neviens jau nešķiro - ja taisi lielas kāzas, tātad esi izšķērdējs, kāzas bija bezpersoniskas, galvenais bija pazīmēties un vēl visādi muļķīgi stereotipi. Es neapgalvoju, ka nav tādu cilvēku, kuri kāzas taisa iepriekšminēto iemeslu dēļ, pavisam noteikti, ka tādi atrodas, bet tā vispārināt ir diezgan muļķīgi.

mistalee, bet te meitenes, kurām gribas vai kurām bijušas lielas kāzas, uzskata, ka tās, kurām tādas nebija vai nevajag, ir neideālas un vēl nezin kādas.

Lielas kāzas = bezpersoniskas
bagāts vīrs = nemīļs, nemīlams, neromantisks

tāda jau ir tā cosmo loģika :D

pipar, aizmirsi vēl, ka krāpj arī uzreiz sievas :D

Annie, jā, tas arī vēl :D

pat labākas emocijas, nekā lielās kāzās, kad jāstreso vai viss sanāks kā plānots utt.

Manuprāt, šādi vispārināt nevajadzētu un tik viennozīmīgus apgalvojumus izteikt nevajadzētu. Nepastāv kaut kāds emociju mērītājs, kas secinājis, ka mazās kāzas ir ar labākām emocijām.

mistalee +++++

Manuprāt, vairāk vai mazāk šī nesaprašanās rodas aiz dažādajiem dzīves līmeņiem. Šeit pat meitenes godīgi pasaka, ka viņām nepieder nekas (un nekas nepiederēs arī mantojumā),nepelna tos 1000 eiriķus (protams, vienmēr var sniegties līdz šai summa, bet nu tā summāri), ka tūkstošiu kāzām nav un, ka, ja pat nopelnītu to, būtu žēl izgrūst kāzām (jo loģiski domājot, mājokļa iemaksai tāda summa ir daudz nozīmīgāka) un ir meitenes, kuras nāk no pārtikušām ģimenēm, kurām vecāki dāvina mājokļus, automašīnas un vel kāzas uzsauc, loģiski, ka šajā gadījumā viņas neskaita eiro šur vai tur, rīko tādas kāzas, kādas sirds vēlās un ar tādu greznību, kura ir ievērības cienīga. Vel gan ir meitenes, kuras pašas (+ vīri (ievērot + zīmīte, nevis, ka vīri visu izmaksā)) nopelnījušas visu manis uzskaitīto, bet tā ir maza daļa, bet lieli malači :)
Man kaut kā baigi saprotama vēlme, ka kāzās gribas visus draugus un mīļos radus (es šeit par kuplāku skaitu, bet ne ķēves 7. pakāpes māsīcām), nevis tikai tuvākos 10 cilvēkus un, ka jebkurai meitenei (neatkarīgi no dzīves līmeņa) ir tās savas sapņu kāzas, kurās gribas visu perfekti un tieši tā un ne savādāk. Bet tīri praktiski ņemot, jā, labāk, lai salaulājas pāris ar lieciniekiem vien, nekā ģimene paliek neprecējusies..

Protams, ka gan lielas gan mazas kaazas var but skaistas. Man bija mazas kazas.Bet es nerunaju par lielumu bet to, ko taja diena par konkretu summu var atlauties. Es negribu nopirkt letako kleitu, bet tiesi ierobezota budzeta del savu sapnu kleitu nenopirku, tapat ari edienam ir liela nozime, lai tas butu garsigs un tas nemaksa leti. Visas emocijas kazas veido ne tikai tas pats ja vards, solijums, bet ari viss parejais, skaista muzika gan baznica, gan svinibu vieta veido emocijas, vakara vaditajs rada kopejo atmosferu. Viss maksa naudu. Kazas bija laimigaka diena mana muzha un es to atceresos vienmer. Nedomaju ka diena kad nopirksu dzivokli, es busu kaut uz pusi tik laimiga ka taja diena. Ta vienkarsi ir nepieciesamiba, dzivesvietas iegade. Emocijas tur ir 0. Parasts pirkums.

Dzīvokļa iegāde ir parasts pirkums. Nu oki. :D

Nu nesaki gan, es biju loti laimiga, kad noprkam dzivokli , ievacamies taja. Tas pats fakts, ka tev vins ir jau ir liels prieks,vismaz man.

Manuprāt, vairāk vai mazāk šī nesaprašanās rodas aiz dažādajiem dzīves līmeņiem.

+++
Kādai dzīvoklis ir parasts pirkums, kādai atkal liela laime.

Nesaprotu to piesiešanos the_one. Manuprāt, skaudīgums citu cilvēku virzienā nu gan šai lietotājai nav raksturīgs. Vienkārši dažreiz vajag izteikt visu, kas sakrājies. Jūtams, ka tieši sakrājies daudz kas, nakipelo tā teikt.

Sakiet, nauda nav galvenais? Ak, nu gan. Nē, viena lieta, ja gribi dzīvot šiki, grezni un lekt augstāk par galvu vai prasīt no vīrieša pelnīt štukas, bet cita lieta, kad saliekot kopā savu un partnera algas, sanāk nomaksāt rēķinus, paēst, apģērbties. Varbūt nedaudz izklaidēm (te es nedomāju the_one konkrēti, sevi vai kādu citu lietotāju). Un viss. Par krāšanu kā tādu vispār nav ne runas. Loģiski, ka nauda kā prioritāte tiek izvirzīta 1. vietā. Un tie visi skaistie teksti (heh, atgādināja diskusiju par apnīcāgām un notrullinātām frāzēm) vienkārši sāk kaitināt.

Pa tēmu:

Protams, situācijas ir dažādas. Ir cilvēki, kuriem šķiet, ka vecākiem ir jāmaksā par viņu studijām, jānopērk dzīvoklis, mašīna, jāsamaksā par kāzām, jo citādi viņi nav atbalstoši. Ja man būs bērni, varēs būt runa par studiju apmaksu(ja netiks budžetā), bet dzīvokļus un mašīnas viņiem būs jāpērk pašiem.

Daļēji piekrītu. Bet tikai daļēji, jo redz, nedomāju, ka vecāki, kuri bija spējīgi tādas dāvanas uzdāvināt, tagad līdz mūža galam grauzīs barankas un dzers tēju bez cukura. Jā, par spīti tām, ka daudzām vecāki nav super turīgi, bet tomēr kaut kādā veidā var uzdāvināt to dzīvokli. Nu ne jau par pēdējo naudu tas tiek darīts, pakļaujot sevi nabadzībai līdz mūža galam. Turklāt agrāk pie tiem dzīvokļiem bija vieglāk tikt. Mana ome to dzīvokli dabūja par brīvu vēl PSRS laikos, tikai laikam mūža laikā to privatizēja. Vecāki savu dzīvokli arī privatizēja ar to sertifikātu palīdzību, nedaudz tikai piemaksājot. Bet tas nebija astronimiskās summas, kas mēramās tūkstošos eiro.



Turklāt nesaprotu, kāpēc jājūtas parādā saviem vecākiem, ja tie no sirds tādu dāvanu ir uzdāvinājuši, bet bērns izjūt pateicību par to, nevis naglā gaida, kad dzīvoklis tiks pasniegts uz paplātes.