Īre vai savs?

Tad jau arī var panesties jautājums vai nebūtu jākaunas, ja draugs vai vīrs uzdāvina savai meitenei/sievai auto, vai, piemēram, apmaksā pilnīgi visus sadzīves tēriņus. Vai arī par to nebūtu jākaunās? Priekš kam tad pašām rociņas un smadzenes dotas, vai tiešām tikai lai labi izskatītos esot blakus savam 'drāzējam' (atvainojos par izteicienu)!?

+ Ja godīgi, man šis arī nav īsti saprotams - ja no vecākiem saņemts, tad ir visu mūžu jājūtas parādā/jākaunās, bet, ja vīrietis uzdāvinās/uzturēs, tad viss kārtībā.

Tur jābūt tad ļoti jocīgām attiecībām ar vecākiem, ja jājūtas parādā. Pateicīgam jā, jo tas tiešām ir jauki, ka vecāki atbalsta savus bērnus, bet neuzskatu, ka vecāki varētu būt tie, kuriem jājūtas parādā. Tad kaut kas nav kārtībā ar attiecībām ģimenē.

Es arī saviem bērniem labprāt nākotnē uzdāvinātu dzīvokļus un ļoti ceru, ka līdzekļi ļaus arī to izdarīt. Un šeit neiet runa par jauniem un smalkiem dzīvokļiem jaunajos projektos, bet vienkāršiem dzīvokļiem, jo cita vērtība būs, ja pašiem nāksies darbu ieguldīt, lai izremontētu un savestu kārtībā.

Es dzīvoju kopā ar draugu,irējam dzīvokli,ko jau ieprieks pirmsmanis viņš īrēja.Paliek par šauru,krājam pirmajai iemaksai mājai uz nakamo gadu :) GRIBUUUU!!!!

Es līdz galam nesaprotu tās kuras jūtas parādā, par ko ? Vecāki ir vecāki un tas ir tikai normāli, ka dāvina tādas dāvanas . Gan jau liela daļa ir palikuši no omītēm un opīšiem. Ja godīgi tad man nav saprotams drīzāk , kā var savu bērnu triekt strādāt un dzīvot irētā pažobelē 18 gados!?

+ Ja godīgi, man šis arī nav īsti saprotams - ja no vecākiem saņemts, tad ir visu mūžu jājūtas parādā/jākaunās, bet, ja vīrietis uzdāvinās/uzturēs, tad viss kārtībā.

Njā dāvināt sievietei īpašumu ir pēdējais ko darīt. :D Zinu vairākus ap 40 gadiem vīriešus, kas faktiski par bomžiem kļuvuši, dēļ savas labsirdības un dāsnuma pret sievu pagātnē :D
Kad vecis jāpatriec sievietei nav nekāda žēluma, vai parāda sajūta, ka gandrīz viss, kas viņai pieder ir veča sarūpēts :D

Es ar nesaprotu par ko brēka. Es ari dzīvoju dzīvoklī kas piedereja vecākiem, kuri tagad dzivo mājā.
Būtu labāk lepni degunu gaisa maksāt īri svešam cilvēkam, kurš to dzīvokli arī visticamāk no omītes mantojumā dabūjis.?? :D

Īrējam, jo parēķinājām - pa to cenu, ko maksājam un kādās cenās ir dzīvokļi apkārtnē, tas atmaksātos 40 gadu laikā, ja pirktu paši. Vienu brīdi domājām, ka varētu nopirkt kādu no kaimiņu dzīvokļiem (pāris pārdod), bet nezinam vai šeit gribēsim dzīvot vēl tik ilgi. Kad būs bērni, droši vien labāk būs pārvākties uz privātmāju.

Dzīvoju savā dzīvoklī, bet drīz plānoju iegādāties vēl vienu.

Pašlaik dzīvoju viena vecāku dzīvoklī. Visus rēķinus apmaksā mamma. Man tik atliek uzturēt kārtībā visu. Esmu studente.

Liekas, ka tās, kas saka ka nav normāli vai jākaunās no tā ka vecāki uzdāvina dzīvokli - tad jau savus bērnus, kad jau būs lieli arī negribēsiet atbalstīt. Vai kaunināsiet viņus, jo tā tak kauna lieta, pieņemt no vecākiem.
Manā ģimenē, kan vecāki ir priecīgi ka var palīdzēt un uzskata, ka pamatus bērna dzīvei liek paši vecāki.
Un tas es te nerunāju par lielu naudas izgrūšanu, bet par dzīvoklīša uzdāvināšanu, ja ir tāda iespēja vai nodod mantojumā. Neuzskatu par obligātu pienākumu, bet domāju ka tur vecākiem prieks un jau viņu lielajam bērnam prieks.

Īrējam ar draugu.

Nedomāju, ka jājūtās slikti, ja vecāki uzdāvina dzīvokli. Nav arī par to jājūtās parādā. Ja man būtu iespēja, tad mierīgi varētu arī mammai dzīvokli nopirkt bez jebkāda nodoma kaut ko saņemt pretī. Vecāki jau arī neuzdāvina dzīvokli un negaida - nu, ko tad bērniņš iedos pretī? Mašīnu varbūt nopirks?

Liekas, ka tās, kas saka ka nav normāli vai jākaunās no tā ka vecāki uzdāvina dzīvokli - tad jau savus bērnus, kad jau būs lieli arī negribēsiet atbalstīt. Vai kaunināsiet viņus, jo tā tak kauna lieta, pieņemt no vecākiem.

+
Bet es esmu samērā daudz domājusi par šo.. Mani vecāki savus īpašumus pasēja un es ļoooti izjūtu to, ka nav nekā sava. Pat ne lauku dziļākajā stūrī. Patiesībā, ļoti skumji.. Arī tīri emocionāli - vecvecaku mājas it kā ir, bet ne mūsu.
Un izjūtot uz ādas to kulšanos pa nātrēm, es ļoti gribētu, lai bērniem vismaz nav jāmētajas pa svešiem mājokļiem, vienmēr jāuztraucas, kā dzīvot..

Butterfly, es Tevi saprotu. Nav pamata zem kājām.

Īrējam ar draugu.

papētot komunālo un īres cenas Liepājā, es sapratu, ka labāk ieguldīšu lauku mājā, kurā pašlaik arī visi dzīvojam. kkādas astronomiskas summas tomēr.

Tur jābūt tad ļoti jocīgām attiecībām ar vecākiem, ja jājūtas parādā. Pateicīgam jā, jo tas tiešām ir jauki, ka vecāki atbalsta savus bērnus, bet neuzskatu, ka vecāki varētu būt tie, kuriem jājūtas parādā. Tad kaut kas nav kārtībā ar attiecībām ģimenē.

+++
Mūsu ģimenē ir pašsaprotami, ka vecāki bērniem nodrošina svarīgāko dzīves uzsākšanai, gan studijas, gan dzīvokli. Ļoti vēlos, lai nākotnē es arī spētu saviem bērniem radīt tādu drošības sajūtu.

Ok, iešu vecākiem pateikt, lai dzīvokli mantojumā atstāj valstij. Nevar tak man tādu kaunu darīt! :D

Kad atnācu uz Rīgu arī priekš manis nopirka dzīvokli, mazu, bet tomēr, lai gan nav uz mana vārda, taču es par viņu atbildu, lai gan vairāk kā gadu tru nedzīvoju, jo bērnam tas dzīvoklis neder, tāpēc gadu īrēju, bet paskatoties tās nenormālās īres cenas, tomēr sen jau esam nonākuši pie secinājuma, ka labāk būt bankas vergam pat par mazāku summu mēnesī, nekā maksāt svešam cilvēkam.

Vecākiem esmu pat pārāk pateicīga par visu, gan dzīvokli, gan universitātes apmaksāšanu, tāpēc ļoti ceru, ka vecumdienās spēšu viņus normāli uzturēt un visu apmaksāt, lai viņiem nav jāknapinās par savu pensiju, kā arī viņi vienmēr uzsvēruši, ka ja var to atļauties, tad kāpēc ne.

Šajā ziņā, ļoti apbēdināja fakts, ka nedabūja cauri projektu, ka ģimenēm ar bērniem valsts palīdzētu pirmā mājokļa iegādei, vot bankas pateica - nekā nebūs.. Jo es tiešām labprāt maksātu kredītā to simtus par savu dzīvokli nevis izīrētājam, bet pirmo iemaksu sakrāt nav viegli.