Man palīdz tāda situācija, ka dienas, nedēļas, mēneša, gada plāni ir sastādīti tā, ka tos nekad nav iespējams pabeigt un vienmēr ir ko darīt. Viena finišs nozīmē otra sākumu .. Nav brīva brīža, kad apsēsties un sākt filozofēt par to, kā būtu, ja būtu. Tāpat jau reizēm gribas izlēkt no visa un atvilkt elpu, bet tiklīdz pieķer sevi domās par sev netīkamām lietām, tā ātri atceries, kas vēl ir jāizdara, celies un ej darīt :D Man - strādā :D
Reizēm gan paliek vientuļi un gribas kādu, kam uzmākties ar savu mīlestības sajūtu (pieļauju, ka sievietēm tas ir vairāk kā vīriešiem), un tad cieš mana mamma vai māsa :D Visādā ziņā - jo ilgāk šādā ritmā dzīvoju, jo mazāka ir vēlme pēc kāda blakuscilvēka, kas īstenībā nemaz nav labi .. bet nu galīgi neesmu mierā ar domu, ka vajag kādu tikai ķeksītim.