Vecrīgā ir tāds pretīgs tipāžs - krievu ielu muzikants, pārsvarā atrodas kaut kur pie Pēterbaznīcas. Vienu reizi, kad viņš nespēlēja, gāju garām, viņš jautāja kaut ko krieviski, es godīgi nedzirdēju, pagriezos atpakaļ un pārjautāju: "Ko, lūdzu?" Un sākās! Kā es salašņa latviete nerunāju krievu valodā, ka apnikuši viņam tie nezinīši ar savu "ko, lūdzu", ko vispār te daru. Tad tā arī pajautāju: "Neesiet apmaldījies? Stacija ir tur *parādu virzienu*, atiešanas laikus uz Maskavu noskaidrosiet tur, taču diez vai tur jūs kāds gaida, kā ir dzīvot bez dzimtenes?" Tā arī šķīrāmies. Taču vakar atkal gāju uz mājām, un viņš ielas malā stāvēja un krievu valodā lepni deklamēja: "Kā jūs varat staigāt pa šo zemi? Kādas jums ir tiesības? Mūsu zemi!" Nu vai kaut kā tā, sanāca smiekli un tālāk vairs nedzirdēju.
Lai taču mājās runā, kādā valodā grib, lai piekopj savas tradīcijas, ja ir svarīgas, bet galu galā ir jāizvēlas - būsi mūžīgais tūrists, kuram nav nekāda sakara ar valsti un nekādu tiesību vispār prasīt kaut ko vai kunkstēt par netaisnībām, vai arī integrēsies, būsi valsts pilsonis, kurš zina valsts valodu, respektē to, ir daļa no valsts.
Varu godīgi atzīt, ka ārpus darba vietas krieviski nerunāju vispār, ja pēc mana "ko, lūdzu?" nemaina valodu uz latviešu, tad skaidrs, ka nekāda komunikācija nenotiks. (Un tūristi ir pavisam cita tēma)
13
