Kā Jums?

Ja esi laimīgs, nestāsti nevienam par to!"

+

Cilvēki ir ļoti skaudīgi. Un ja uzzina ka tev ir tas kas citam pat nespīd, vai vienkarši nepūloties viss notiek..traki paliek, zili melli.Labak ta , nu it ka normāli. Bet ir miers no skauģiem.:)

Vai piekopjat šo principu ? ne īpaši. Laikam vienkārši esmu cilvēks, kuram viss nāk uz āru. Gan bēdas, gan prieki. varbūt paklusēšu nevēlamam cilvēkam, bet tā, nē...
Vai ticat / neticat noskaušanām ? Visdrīzāk nē, neticu. Viss notiek tā,kā tam ir jānotiek, kā sakā - kā ir lemts, tā būs!
Vai esat bijušas situācijā , kad izstāstot kādam par saviem plāniem - tie izgāžas? ō jā... Pie tam tieši tas cilvēks arī visu izjauca.. Rūgta pieredze, kā arī ļoti laba mācība...

Es nevienam neko tādu nestāstu , ja man neprasa, BET atceros , ka viena paziņa man katru reizi ,kad tikāmies stāstija cik viņai ideālas attiecības, vienmēr jautāja vai es esmu laimīga savās attiecībās un tad stāstija cik viņa ir laimīga un cik viņai viss ideāli,kautgan neviens to viņai nekad neprasīja. Un pat vairākas reizes dienā no zila gaisa sāka stāstīt cik viņai ideālas attiecības,cik daudz naudas un vispār dzīve paradīze. .

Pēc neilga laika viņa uzzināja,ka vīrs viņu krāpj.

Un par plāniem nestāstu kamēr tie nav izdevušies,bet nevis tāpēc, ka būtu bail,ka noskaudīs, bet gan tāpēc, ka ja plāni izgāzīsies man būs kauns atzīt to un stāstīt :D Labāk pastāstīt, kad viss jau ir izdevies :D

Laikam daļēji saskaņā ar šo principu dzīvoju, jo vienkāršiem paziņām parasti nestāstu, cik labi man iet un kas viss labs ar mani pēdējā laikā noticis. Par to vairāk tiek informēti tuvākie cilvēki - mamma, draugs, labākā draudzene.

Noskaušanām īsti neticu.

Par pēdējo jautājumu, momentā neviena situācija nenāk prātā, bet gan jau ir bijis tā.

Vienmēr visiem saku, ka iet labi, bet tikai tāpēc, ka smagi pie tā strādāju. Viss. Detaļās nav jāiedziļinās. Nepatīk klačoties, lielīties u.c.

Drīzāk piekritīšu šim citātam, jo no personīgās pieredzes varu teikt, ka cilvēki (draugi, paziņas, utt., izņemot tuvākos radiniekus) daudz labprātāk jūt līdzi bēdam un neveiksmēm nekā laimei.
Izskatās, ka lai arī neapzināti, bet tomēr skauž.

Jā, ticu. Esmu diezgan noslēpumains cilvēks. Par mani visu zin tikai vistuvākie.

Nu tuvākajiem stāstu jau, bet brīžiem arī kaut ko pieklusēju, jo tad liekas, ka citi uzskata, ka es lielos, lai gan tā nav, jo es taču priecājos par to, kas labs notiek manā dzīvē un gribas padalīties, bet brīžiem liekas, ka man jājutas vainīgai, ka man labi iet un citiem ne tik labi, tāpēc ir cilvēki, kuriem varu to teikt, ir kuriem kaut ko noklusēt.

jā, piekopju... man tas no drauga ģimenes pielipa, kad viņi dzīvē bija vīlušies vairākos cilvēkos un tikai ar laiku sapratu, ka ir jādomā līdzi tam, ko stāstu apkārt.

Ja ir kāda melnā svītra, izliekos, ka viss ir vienkārši labi, mazāk zinās, mierīgāk gulēs... :)

ir bijuši arī gadījumi, kad tu domā, ka ar tuvu draugu padalies kād;a priecīgā notikumā un tam draugam sejas izteiksme izmainās, un tad vienkārši nesaproti, kas noticis, bet izrādās ar savu prieku esi citam iegriezis, protams nespeciāli.

Nestāstu ne par savām veiksmēm, ne par neveiksmēm, esmu ļoti noslēpumaina.

Vai piekopjat šo principu ?

Drīzāk laikam, nē, nepiekopju. Kuram katram gan nestāstu, ka esmu laimīga un kāpēc, bet ģimenei, radiem, tuvākiem draugiem kaut kā dabiski sanāk pastāstīt. Bet sāk likties, ka visdrīzāk nevajadzētu gan stāstīt, labāk paturēt pie sevis un klusībā priecāties.

Vai ticat / neticat noskaušanām ?

Ticu.

Vai esat bijušas situācijā , kad izstāstot kādam par saviem plāniem - tie izgāžas?

Nevienam un nekad neesmu stāstījusi par saviem plāniem. Un tas man jau ir kopš sevi atceros, jau no bērnības. Un nestāstu pat pašiem tuvākajiem, ne draugam, ne ģimenei. Citreiz tuvie nesaprot, kā es varu nestāstīt par to un to, ko plānoju darīt, ko esmu izdomājusi īstenot par dažādām lietām un situācijām, bet es nevaru tā dalīties savos plānos un iecerēs. Man patīk izplānot, tiekties uz to un stāstīt citiem tikai tad, kad esmu jau sasniegusi. Protams, es nerunāju par sīkumiem -ko esmu izplānojusi darīt brīvdienās vai citiem ikdienišķiem sīkumiem.

Es nezinu vai ticu vai nē, bet es drīzāk esmu pa vidu starp ticēšanu un neticēšanu attiecībā pret no noskaušanutt.
Un par to laimi un mērķiem - cenšos mācīties no savām kļūdām :)

Tādu principu nepiekopju. Piekopju - skaties, kam ko stāsti principu. Respektīvi - ja esmu laimīga vai notiek kas labs, es, protams, par to pastāstīšu savai mammai, saviem mīļajiem un savām draudzenēm. Man vnk liekas stulbi slēpt labas lietas no saviem mīļajiem. Gribu padalīties ar pozitīvām emocijām un zinu, ka cilvēki priecāsies līdz ar mani, tāpat kā es priecājos par viņiem. Taču, cilvēkiem, kas man nepatīk, saviem kolēģiem vai kaut kādiem attāliem paziņām gan katru savu laimes brīdi nestāstu, jo vnk - viņiem nav daļas gar manu dzīvi.
Noskaušanām neticu.
Mani plāni ir izgāzušies tikai tad, kad tie ir ierakstīti apņemšanās sarakstos(nu, tajos, ko visi masveidā raksta pirms jaunā gada. Es arī agrāk rakstīju un viss izgāzās.Vairs nerakstu). Ir plāni, par kuriem stāstu saviem cilvēkiem, jo nepieciešams padoms, viedoklis utt. Un tad ir tādi, par kuriem nevienam nesaku. Nevis tāpēc, ka mani uztrauktu kaut kāda noskaušana, bet tāpēc, ka negribu nonākt situācijā, kad izstāstu, visi jūt līdzi, pati ļoti ceru un beigās nekas nesanāk. Labāk pastāstu tad, kad viss ir izdevies.

Pat ja man būs sūdīgi, es teikšu, ka man ir labi. Domu spēks ir no svara.
Un citu cilvēku skaudība ir neizmērojama.
Man šobrīd gribētos aiz laimes spiegt, bet es to nedaru, jo man nevajag, lai noskauž.

Pilnībā piekrītu , jo cilvēkiem patīk izjaukt citu laimi! Viennozīmīgi es ticu tam.

Ticu tam, tāpēc nestāstu par savām veiksmēm vai neveiksmēm.

Kad sāku pamanīt, ka tiešām ir lietas, kuras tā vien šķiet, ka tikušas noskaustas, ne ar ko labu apkārt neplātos.

Ticu, jo dzīve ir pierādījusi, ka tas tiešām strādā. Tāpēc tgd ļoti spēcīgas emocijas noklusēju, pastāstu ar mazāku sajūsmu vai vilšanos, lai cilvēkiem rastos iespaids, ka man tas nav tik svarīgi kā ir patiesībā. Jo esmu ievērojusi - cilvēki ievēro, noskauž un pat ļauni priecājas par tām lietām, kuras stāstu ar izteiktām emocijām. Nezinu vai ta ir visiem,bet es iepauzēju ar emocijām tieši tāpēc.

Savukārt, par to, ka nevajag stāstīt par saviem plāniem pirms plānu īstenošanās, man šķiet ir vispārzināma patiesība :D

Vispār es arī esmu ievērojusi, ka lietas vairāk un labāk notiek tad, ja mazāk kāds par tām zina. Un esmu pat ievērojusi, kuri ir tie cilvēki, kam noteikti neko nevajag teikt.