Mantojums

Vai varbut varetu būt tuvāko gadu laika?

briesmīgs jautājums, labāk lai nav, bet visi dzīvi!

Neesmu saņēmusi vēl neko un ceru, ka tuvākos gadus arī nesaņemšu, jo tad nāksies zaudēt savus tuvākos cilvēkus.

Neesmu neko saņēmusi. Loti nepatik pat domāt par to. Manai ģimenei šis tas pieder ļoti labā vietā, tieši nesen vecmāmiņa teica, ka drīz tas būs arī man, uz ko es atbildēju, ka man neko nevajag, tik tiešām nevajag, jo es visu sasniegšu pati :)

saņēmusi neesmu, esmu atteikusies par labu radiniekam! citiem vajag vairāk kā man!

Teorētiski 1/4 daļu īpašuma. Praktiski- tikai mans vārds ierakstīts dokumentos,turklāt pārrakstīts un man vairs nepieder, arī tad, kad "piederēja" neko man tas dzīvē nemainīja.

ja, esmu sanemusi no omes dzivokli kura ari dzivoju!

Visas baigi pareizas.

Ne vienmer ir tā, ka tiek gaidīta kāda tuva cilvēka nāve, nevajag pārspīlēt. Ja vecmāmiņai ir 90 gadi, tad tapat viss ir saprotams.

nu kaut ko kaut kad jau saņemšu, bet es gribu lai mana omīte dzīvo līdz 100 gadiem un vairāk , tapēc man ritīgi skumji paliek par šādām lietām domājot .... :(

Neesmu saņēmusi, bet esmu par to domājusi, jo ir izveidojusies gana sarežģīta situācija. Bet es vairāk domāju par cilvēku principiem manā situācijā, ne par mantu - tā man ir vienaldzīga.

Nu es saņemšu no tēta, mammas un vēl kāda ļoti tuva cilvēka, visiem vēl no 50-60, tāpēc es tiešām negaidu viņu nāves, lai saņemtu mantojumu, tāpat nebraukšu dzīvot uz mazpilsētu vai laukiem, tā kā tas neko nemaina.

Neko neesmu saņēmusi un domājams, ka arī nesaņemšu, jo visiem citiem takš vajag vairāk kā man. Neiešu jau gaidīt, ka man kko atmetīs, pati sasniegšu.

Nu mums bija tā, ka tētim Anglijā bija kaut kāda tante, nezinu vai viņš kādreiz viņu vispār bija saticis, bet viņa māsas, esot bijušas pie viņas, un tad kad viņa nomira, tad pusi naudas viņa ziedoja labdarībai, bet otru daļu atstāja radiem Latvijā-manam tētim un viņa māsām un brāļiem. Tajā laikā tā bija liela nauda, par kuru mēs nopirkām mašīnu, ledusskapi, veļas mašīnu, katram bērnam vēl tika pa naudai, bet pārējie vienkārši notrallināja!

briesmīgs jautājums, labāk lai nav, bet visi dzīvi!

Briesmīgs ne briesmīgs, bet tas tak ir loģiski- visi mēs kādreiz nomirsim! Un daudziem cilvēkiem tak kaut kas pieder- tātad tie, kam kaut kas pieder, šo kaut ko atstās kādam mantojumā!!!!

Nē, negribu mantojumu, jo pati varu sasniegt savus mērķus, to es esmu tā kā sev pierādījusi. Labāk, lai man mīļš cilvēks dzīvo ilgi un laimīgi. Tas, ka kaut ko saņem par otra nāvi... nu nezinu, nešķiet, ka mantas un nauda spētu aiztsāt kādu manā dzīvē. To vismaz izbaudu ar apgādnieka zaudējuma pensiju, jo nu nav tā nauda nemaz tik super, lai aizstātu šo cilvēku manā dzīvē.

Vispār nereti mantotā nauda tiek ātri notriekta. Pēc savu radu pieredzes es to točna redzu.
Saņem mantojumā lielu naudu, aiziet no darba, dodas dārgos ceļojumos, pērk zemes un dzīvokļus, bet kad nauda beidzas, tad dodas peļņā uz Angliju.
Piekrītu tam, ka jādod makšķere, nevis zivs.

Ja nomirst vecvecāki vai kāda vecāku tante, kādā veidā sanāk, ka pie mantojuma tiekat jūs, pa vidu jau ir vēlviena paaudze. Testamenta veidā?

Nebūs mantojumu. Visu pārrakstīs jau tagad dzīviem esot. Tā ir lētāk nekā mantot. Pie kam nesaradīsies vēl citi mantotgribētāji, kam pēc likuma pienāktos, bet no cilvēciskā viedokļa nav pelnijuši pat skatienu viņu virzienā.

Neesmu neko saņēmusi un diez vai saņemšu. Pati varu visu sasniegt!