Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Stingri audzinātās dāmas

 
Reitings 1164
Reģ: 29.01.2009
Lieku šo diskusiju zem sadaļas attiecībās, jo saistu to ar attiecībām ar vecākiem.
Vairāk aicinu diskusijā piedalīties tās dāmas, kuras sevi uzskata par stingri audzinātām.

Šodien aizdomājos par šo tēmu un izlēmu pavaicāt arī jūsu domas.
Tēma pavisam vienkārša - jums ir kā minimums 20 gadi, esat pieaugušas pratā, taču agrāk varbūt likās, ka jūsu vecāki vai viens no tiem ir ļauni. Kā piemēru minēšu - klase rīko tusiņu pirtī ar visām tām piederošajām izklaidēm (šoreiz domāju negatīvāko piemēru, kas saistīts ar dzeršanu), taču jūsu vecāki jūs uz tādām nelaida, ja laida, tad ļoti reti. Mājās bija jābūt plkst. 22:00 kamēr citi jandalējās apkārt pa naktīm.
Varbūt nav labākais piemērs, taču zinu, ka agrāk laikam man visvairāk sāpināja tas - ne jau, ka nelaiž aizliet seju, bet tas, ka bija visādi ierobežojumi, kas nebija citiem.

Vai tagad uz to atskatoties varat teikt, ka tas bija labi un paldies, ka esat izaugušas par saprātīgi domājošiem cilvēkiem, vai tomēr, vēl turat ļaunu prātu un uzskatat, ka tāda rīcība bija nepareiza? (Aizejot studēt uz Rīgu norāvāties no ķēdes un katru nedēļas nogali devāties uz Vecrīgas klubiem).

Tēma plaši diskutējama arī citos "stingras audzināšanas" variantos.
Vairāk gribēju dzirdēt kā pa gadiem mainījušās jūsu domas. Paldies. :)
22.09.2014 13:42 |
 
Reitings 16391
Reģ: 09.10.2011
Man bija diezgan daudz ierobežojumi.. iespējams, toreiz bija sāpīgāk, bet katrā ziņā pareizi darīja, ka neļāva naktīs blandīties. Es arī toreiz nejutos šausmīgi apdalīta :D
22.09.2014 13:49 |
 
Reitings 2870
Reģ: 20.12.2012
Es domāju šobrīd, ka mana mamma pareizi rīkojās, ka ļoti man uzticējās un pēc 9.klases palaida mācīties 200 km attālumā no mājām, turklāt problemātiska rakstura pusaudzi, kāda es biju. Man bija smags raksturs un pasmaga uzvedība pusaudža gados un domāju, ka vairums neticēja, ka no manis uzaugs kas prātīgs. Tomēr mamma bija stingra, bet vienlaikus ļāva man pašai izlemt, neturēja aiz rokas un es aizbraucu. Tā pastāvīga, kuru guvu un dzīves skola bija tomēr pareizs lēmums. Savukārt, ja atceros pusaudžu gadus, tad manām draudzenēm noteikti daudzām bija daudz stingrāki vecāki, nekā man.
Kaut gan atceros, kad mamma atrada manā istabā sidra pudeli un cigarešu paciņu-oh, kā dabūju "pa mizu", vēl tagad atceros :D
22.09.2014 13:51 |
 
Reitings 1197
Reģ: 23.03.2012
Vecāku ierobežojumu dēļ kļuvu ļoti "inovatīva", meklējot veidus kā sameloties un apiet visu noteikto. Sadarīju daudz muļķības tikai par spīti tam visam. Ātri gan aprimos un tad, kad sākās visu trako klubu laiks un tamlīdzīgi man jau viss apnika un tagad esmu pavisam miera mika, taču mācības esmu saņēmusi pietiekami.
Grūti pateikt, kā būtu, ja nebūtu bijuši ierobežojumi, iespējams mierīgāka būtu jau arī trakajos tīņu gados, jo vairāk tieši sāpināja kā Tev, ka citi var, bet es nez kāpēc nevaru. Var gadīties arī, ka nē...
22.09.2014 13:54 |
 
Reitings 6299
Reģ: 15.11.2012
man neļāva palikt ciemos pa nakti ne pie vienas draudzenes. viņu pamatojums bija, ka tāda ciemošanās traucē draudzeņu vecākiem un viņi nevēlas, lai viņu bērns kādam būtu apgrūtinājums. Šis aizliegums man joprojām šķiet absurds un es pati ļautu sava bērna draudzenēm palikt pie mums un otrādi.
kad man neļāva palikt pa nakti pie puiša, to es varu saprast.
22.09.2014 13:56 |
 
Reitings 1164
Reģ: 29.01.2009
man neļāva palikt ciemos pa nakti ne pie vienas draudzenes


Ak, jā. Man arī tā bija. Tajā laikā likās, kas gan notiks, ja palikšu vienu nakti.
22.09.2014 13:59 |
 
Reitings 2037
Reģ: 08.09.2014
Jā, līdz 18 gadiem, man mājās bija jābūt 22.00. Ļoti stingri bija jāievēro laiks, ja kavēju 15 minūtes, mājas bija hajs, un pa sodu, trīs dienas nevarēju nekur iet.
Varbūt nav labākais piemērs, taču zinu, ka agrāk laikam man visvairāk sāpināja tas - ne jau, ka nelaiž aizliet seju, bet tas, ka bija visādi ierobežojumi, kas nebija citiem.

Jā, man sāpēja, ka citi varēja līdz rītam ballēties, bet man bija jāsēž mājās.

Vēl mani ļoti kontrolēja, pārbaudot somas, personīgās mantas. Tas mani tracināja, tāpēc bija sliktas attiecības ar mammu, stingrā audzināšana, mani tieši pretēji, mudināja buntoties. Tikai tagad es saprotu,ka mamma mani tik ļoti negribēja palaist, jo es vienīgais bērns un viņa ļoti uztraucās tolaik, ka jaunības maksimālismā, nenotiek kas slikts.

Tāda veida disciplīna nav slikta, tomēr uzticēšanās bērnam ir ļoti svarīga, īpaši 17,18 gados, kad jaunietis vairs nav bērns. Ir jāatrod cita pieeja, kontrolēšana kā 10 gados, vairs neder.
22.09.2014 14:00 |
 
Reitings 8187
Reģ: 27.12.2009
Līdz 16 gadiem,kad vēl dzīvoju ar vecākiem,ierobežojumi bija nevis uz ballītēm,bet uz satikšanos ar draudzenēm.Pat vasaras laikā, vēlākais 17 man bija jābūt mājās un bieži pat tad mani nelaida.Mamma zināja,ka es tiekos tiešām ar draudzenēm,bet ļoti daudzas no manām tā laika draudzenēm,viņai nepatika,tīri kaut kādu sīkumu dēļ vai arī neatstāja vienkārši labu iespaidu uz manu mammu.Un kopumā ņemot,viņa vispār nesaprata,kāpēc es gribu kaut kur visu laiku vilkties un staigāties.Ar ballītēm problēmu nebija.Mani nekas tāds neinteresēja un arī vienaudžus,kas man bija apkārt.Arī sākot dzīvot viena,nekas nemainījās.Pēc 18 gadiem kaut kas nedaudz pamainījās,ka šad un tad paballējos,ko daru vēl joprojām arī tagad.No ķēdes norāvusies neesmu,jo ja man kaut ko iedzina iekšā,tad tā bija patstāvība un apzinīgums,ko es ieguvu sākot dzīvot viena.
22.09.2014 14:02 |
 
Reitings 4320
Reģ: 24.04.2012
Man bija stingri vecāki. Un tagad varu pateikt tikai paldies, ka izaudzināja mani par tik labu cilvēku, bez kaitīgiem ieradumiem, vēlmei visu laiku tusēties apkārt, bet parādīja, ka var arī savādāk un daudz labāk aizpildīt brīvo laiku, ar dažādiem ceļojumiem, sportu, aktīvo atpūtu. Paldies viņiem par to, ka nodrošināja man labu izglītību un brīdī, kad gribēju pamest skolu, neļāva man to darīt. Tāpat arī jāsaka paldies par to, ka iemācīja man pastāvēt par sevi, kļūt pašapzinīgai, būt vienmēr atklātai un godīgai.

Es domāju, ka vecāki un viņu audzināšanas metodes lielā mērā nosaka to, par kādiem cilvēkiem mēs kļūstam, kad esam pieauguši. Pēdējā laikā novēroju apkārtējos cilvēkos nepareizas audzināšanas sekas un jau tagad zinu, kā es vēlēšos audzināt savus bērnus.
22.09.2014 14:03 |
 
Reitings 6299
Reģ: 15.11.2012
mani vecāki nekad nerakņājās pa manām mantām, par to gan viņiem visu cieņu.
22.09.2014 14:03 |
 
Reitings 2037
Reģ: 08.09.2014
Atceros,ka samānījos, ka palieku pie draudzenes pa nakti, mamma lika no druškas skype pazvanīt 23.00, lai būtu droša, ka ejam gulēt. Tā arī izdarījām, bet pēc 23.00 druškas tētis mūs aizveda uz pirti, ballīte līdz rītam.

Analizējot situāciju, saprotu, ka melot vecākiem bija šausmīgi, bet citas izejas nebija, ļoti gribējās to pirtiņu. Tāpēc, pārmērīga kontrolēšana var novest pie tādām problēmām kā, melošana, kas savukārt, var novest līdz vēl lielākai kontrolei un attiecības, atmosfēra mājās būs šausmīga.
22.09.2014 14:05 |
 
Reitings 500
Reģ: 26.08.2012
mani vecāki nav bijuši stingri-kko jau kādreiz neļāva bet neko tādu par ko es bēdājos,uzaugu es labi un nebalējos apkārt kā traka ne tad ne tgd,attiecības ar mammu un tēti ir ļoti labas un vsp priecājos ka mani audzināja tā kā ir uzaudzinājuši:)
22.09.2014 14:07 |
 
Reitings 2037
Reģ: 08.09.2014
Es domāju, ka vecāki un viņu audzināšanas metodes lielā mērā nosaka to, par kādiem cilvēkiem mēs kļūstam, kad esam pieauguši.

+++++
22.09.2014 14:07 |
 
Reitings 6245
Reģ: 19.08.2009
Mani tētis audzināja stingri, bet ar uzticēšonos visur laida, nosakot laiku, kad jābūt mājās.
Stingri audzināto meitu noraušanos labi novērot var koju dzīvē - norāvušās no ķēdes dod vaļā!
22.09.2014 14:10 |
 
Reitings 7497
Reģ: 29.01.2009
Esmu stingri audzināta, joprojām mammu bieži saucu uz 'jūs". Taču 16 gados sāku pati sevi uzturēt, līdz ar to paradījās neatkarība no vecākiem un "aizgāju neceļos" :D nu labi, neko traku nedarīju, bet alkohols un ballītes bija gan.

Bet šausmīgi aizliegumi nebija, arī vecāku paspārnē esot. Vienkārši pašai bija neērti jautāt, vai varu doties uz ballītēm, kas notiek pa nakti.
22.09.2014 14:11 |
 
Reitings 837
Reģ: 22.05.2012
Man ir ko teikt,
Kad biju pusaudze, man neļāva neko. Nepaliku pa nakti ne pie viena, uz ballītēm nelaida, pa nakti staigāties neļāva kā citiem,kas pēc tusiņa pārradās pret rītu. Man bija tikai jāmācās un jāmācās, kamēr citi 5dienās dzēra un pisās riņķī, es skatījos tv un lasīju enciklopēdijas. :D Tas turpinājās līdz kādiem 19mit, kamēr beidzu skolu. Kad aizgāju uz Rīgu,- jā norāvos no ķēdes, jo 1x piedzēros laikam kādos 20 gados, visas `man` jaunās lietas izmēģināju tikai pēc skolas pabeigšanas. Vēl tagad neesmu īsti rimusies. Piemēram, manam puisim bija savādāk- sāka smēķēt, dzert jau kādos 15mit gados, ballējās riņķī gandrīz katru nakti, bet tagad ir pilnīgi mierīgs un es pat teiktu garlaicīgs, tik pa mājām grib un manā kompānijā pie tv. Esam par šo runājuši, viņš saka,ka priecājas,ka senči ļāva iztrakoties pusaudža gados.
22.09.2014 14:14 |
 
Reitings 7497
Reģ: 29.01.2009
Un attiecības ar ģimeni man ir ļoti vēsas. Man viņi nav tuvi, daudz ko par mani nezina. Negribas man ar viņiem dalīties.
22.09.2014 14:14 |
 
Reitings 1164
Reģ: 29.01.2009
Vēl var paturpināt tēmu, ja tagad jums ir jaunāks brālis/māsa. Vai audzināšana ir saglabājusies vai tieši pretēji - viņam/-ai ļauj vairāk.
22.09.2014 14:20 |
 
Reitings 691
Reģ: 03.03.2013
Man bija ierobezojumi, bet labi ka taa.
Domaaju, ka pusaudzu vecumaa mees tomer daudzko neizprotam un pielaujam kluudas.
Man nebija super stingri vecaaki, bet tadi kas uztraucaas un bija noteikts laiks kad buut maajaas.
Parasti, kad kaut kur izluudzos lai palaiz..pec balliites domaaju nu un kada jega bija?
Labi, ne vienmer bet lielakoties taa bija.
Jutos nu tik pieaugusi, ka tagad man smiekli pasai naak.
Vecaaki vienmer zinas labaak, lai vai kaadi vini buutu!
22.09.2014 14:21 |
 
Reitings 2804
Reģ: 07.10.2012
Man bija šādi tādi ierobežojumi līdz kādiem gadiem 15-16. Līdz tam vecumam es biju neciešams bērns. No ķēdes norāvusies neesmu, jo nejūtu tādu vajadzību. Lai arī bija ierobežojumi, nebija tā, ka man neļāva nekur iet un mājās bija jābūt 21:00.
Esam par šo tēmu daudz runājušas un vienmēr viņai saku paldies, ka viņa rīkojās tā un ne citādi, jo es nezinu, kas no manis tad būtu sanācis, ja būtu nenormāla visatļautība. Viņa arī priecājas par mani, ka trakie pusaudžu gadi tika pārvarēti un es kļuvu saprātīga un normāla :D Jo bija laiks, kad mums abām likās, ka normāli komunicēt nespēsim nekad. Savus bērnus arī gribu audzināt tā, kā audzināja mani.
22.09.2014 14:22 |
 
Reitings 2804
Reģ: 07.10.2012
Vēl var paturpināt tēmu, ja tagad jums ir jaunāks brālis/māsa. Vai audzināšana ir saglabājusies vai tieši pretēji - viņam/-ai ļauj vairāk.

Es esmu vienīgais bērns ģimenē, bet man kaimiņos ir ģimene, kur vecākais bērns ir audzināts nu bez maz vai kā koncentrācijas nometnē, tiešām, ir bijis tik daudz nepatīkamu starpgadījumu... Jaunākajam bērnam tikmēr atļauj visu - i nakšņot pie draudzenēm 12 gados, i tusēties līdz vēlai naktij. Nezinu, kaut kā šķiet nepareizi. Nebrīnos, ka vecākais bērns ir aizbēdzis uz ārzemēm un šeit nav rādījies jau pāris gadus.
22.09.2014 14:24 |
 
Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits