Sievišķība

Es nejūtos sievišķīga. Nu, tāda tiešām īsti sievišķīga. Ar to, manuprāt, piedzimst. Savu sievišķību līdz zināmam mēram var izkopt vai, tieši otrādi, nogremdēt, bet tikai līdz zināmam mēram. Sievišķība ir tas, kā tu dzīvo, kā esi. Man patika Pandas piemērs par to balto kleitu.
Manās acīs ir noteikti kritēriji, kas ir neatņemama sievišķīgas sievietes sastāvdaļa. Kā nelamāšanās. Ja es dzirdu sievieti kaut reizi tiešām rupji nolamājoties, viņa manās acīs vairs nekad nebūs tiešām sievišķīga. Nepārprotiet, arī es esmu lamājusies un tas nenozīmē, ka, ja kādreiz pasprūk, tad tu vairs neesi sieviete. Vienkārši īsti sievišķīgām sievietēm nepasprūk. Nekad. Inteliģence. Flirts (platonisks, kā ar vīriešiem, tā sievietēm, kaut bērniem un suņiem). Graciozas kustības. Manā paziņu vidū ir šī īstā sievišķība un tā ir tik uzskatāma, tik spilgti atšķiras no "koptas sievietes", ko šajā diskusijā raksturo ar svārkiem, kleitām, nagiem. Bet, cik esmu novērojusi, tad īstā sievišķība atveras tikai pēc 30. Tur laikam liela loma dzīves pieredzei, kas veido cilvēku par pašpietiekamu, pārliecinātāku indivīdu.

Man ir daudzi teikuši, ka esmu sievišķīga. Es nezinu, kā ir, bet patīkami kko tādu dzirdēt tāpat :D

Ģērbšanās, rotāšanās, krāsošanās, sevis sakopšana ir ĻOOOTI liela daļa no sievišķības.

Ja nav sievišķības tad ģērbies vienalga kā, sievišķīgāka nekļūsi.

pēc būtības īsti neesmu, bet ja gribu, tad izskatos.

nedomaju ka viņa ir vecis:D

sievišķība nav tikai ģērbšanās stils

Ģērbšanās, rotāšanās, krāsošanās, sevis sakopšana ir ĻOOOTI liela daļa no sievišķības.
Skumji, ka tik daudzas ir kā sievietes staigā biksēs un ir veči.

Nepatīk soc. tīklos pat simpātiskas sieviets, bet ja ir vulgaritātes piesitiens kā tīnei tad nu nepatik.

Man viņa asopciējas ar sievišķīgumu.

Sievišķīga nejūtos, piekrītu šim

Īsta sievišķība man šķiet, ka slēpjas nobriedušā raksturā, nevis tajā, vai mugurā svārki vai bikses.

Protams, uzvelkot svārkus vai kleitu (īpaši garu vakarkleitu), es jūtos.. nezinu, kā īsti pateikt, ne īsti iekārojamāka, bet labāk pati sev patīku. Es vēlētos būt sievišķīga, bet, manuprāt, tas nāk ar laiku, ar pieredzi.
Arī pēc rakstura neesmu mīlīga un pūkaina, vienīgi esot kopā ar draugu pilnībā izmainos, bet tā ir daudzām.

Dolly Sievishkiiga sieviete nebuus taa, kura staigaas diendienaa kedaa un sporta naka, lai kaadas iipashiibas tur nebuutu un harizma. Sievishkiiga sieviete piedomaas pie visa, arii geerbshanas stila.

nu galīgi Tev nepiekrītu... sievišķība nav tikai ģērbšanās stils, bet uzzvešanās utt... tas pats kas, ja sieviete uzvilks kleitu un lamāsies kā kaimiņsētas vaņka, vai būs speķainiem matiem un nagiem nolupušiem - nebūs sievišķīga....

daža laba sieviete kedās un dzinsos ir sievišķīgāka, par dažu labu kleitās tērptu....

Sievishkiiga sieviete nebuus taa, kura staigaas diendienaa kedaa un sporta naka, lai kaadas iipashiibas tur nebuutu un harizma
Da labi, ari parastaja stilaa apgerbjoties to var izdarit gaumigi un to var izdarit prasti.

Kura no sabiedrībā zināmajām sievietēm ir ar minētajiem atribūtiem bet tāpat nav sievišķīga?

Sievishkiiga sieviete nebuus taa, kura staigaas diendienaa kedaa un sporta naka, lai kaadas iipashiibas tur nebuutu un harizma. Sievishkiiga sieviete piedomaas pie visa, arii geerbshanas stila.

Manuprāt sievišķība vai nu ir vai nu nav. Tieši tik vienkārši. No vienas sievišķība staros kaut vai viņa būs kedās, džinsās un sporta jakā, no citas sievišķības nebūs ne smakas, kaut vai būs augstos papēžos, svārciņos un topiņā. Ne uz ģērbšanās stilu tieši mērķēju, bet tie, kuriem būs lemts, sapratīs manu domu.

visērtāk mājas treniškās, hūdijā un čībzābakos. :D

augstskolā un darbā vēl atļaujos džinsi, kedas, zābaciņi uz zema papēža vai vispār bez papēža.. kā sākas kaut kas formālāks, tā problēmas.. svārki, kleitas un augstpapēžu kurpes īpaši neiet pie sirds.. laikam neesmu vēl tās savas superērtās kurpes atradusi, lai ikdienā šādi staigātu..

sieviešķība ir tad, kad sieviete var uzvilkt baltu kleitu un ar baltu kleitu arī atnākt mājās.
Man balta kleita būtu ar Cēzara vai Boloņas mērcīti ;)))

Vienmer esmu jutusies sieviskiga, neatkarigi no taa kads apgerbs man uzvilkts. Man draudzenes vairakkart ir teikusas, ka mani ir kautkas ipass un interesants, zesti, kustibas, sieviskigi izgajieni.. Parasti vel piemetina, ka tas acimredzami sanak dabigi, to nevar ta iemacities. Viena gan saka, ka dazadas satuacijas ir iedomajusies par mani, ka es uzvestos un meginajusi darboties lidzigi :D :) Bet tas vairak humoram.

Es staigāju svārkos un kleitās, jo man gluži vienkārši ir ērtāk, kad kājas nav iespīlētas un brīvi var kustināt uz visām pusēm. :D Nē, nesauktu sevi par sievišķīgu sievieti. Iespējams, kaut kādas iezīmes manī no tā ir, bet ļoti daudz ir arī vīrišķās puses, kas kā radziņi izlien, gribi tu vai negribi. Zem ārēji, iespējams, sievišķīgās maskas, nereti pavīd kādi ne tik ļoti īpašībai piedienīgi elementi. Zekbikses zem smukajiem svarciņiem bieži vien būs izrobotas un ar nagulaku lāpītas, tā pati nagulaka uz nagiem apskrubināta, un viena nevīža matu šķipsna kritīs ne tā pāri citkārt gludi nosukātajai galviņai. Vai es cenšos mērķtiecīgi šīs iezīmes sevī apslapēt, lai kļūtu par simtsprocentīgu lēdiju? Nē, es tās ļoti labi pat pamanu, un redzu, ka šādas te lietiņas mani no viņām atšķir. Un, kamēr man no iekšām nenāks tādi impulsi, lai savestu puslīdz nosukāto ārieni pilnīgi gludu, es to nemaz nedarīšu, jo nejūtos līdz tam izaugusi. Bet ļoti cienu sievietes, kas ir tādas, un tas tiešām spraucas pa visām porām ārā, no iekšas - uz āru.

Es varētu būt no tām, kas ğērbjas sievišķīgi, bet savā būtībā patiesībā nemaz tik sievišķīgas nav. Teiksim, tas gaisīgums, maigums, žesti, balss, koķetērija... man nepiemīt, manuprāt.. Esmu daudzkārt dzirdējusi, ka esmu sievišķīga, bet nedomāju, ka cilvēki, kas mani tiešām pazīst līdz galam, to apgalvotu. Pēc drēbēm, matiem, apaviem utt.visādiem pričendāļiem- jā noteikti.