TIEVĒTĀJAS III

Kad man bija 100+ kg, tad arī nevarēju pakustēties :D Laikam sāku sportot, kad biju nokritusies uz kādiem 80-90kg, kaut gan pavisam aktīvi pasportot varēju tikai pie kādiem 75kg. Un sākumā man gan svars krita ļoti ātri, vienīgi, es jau toreiz badojos un neēdu vispār. Bet nu savi 3-4kg nedēļā bija nost.

Tagad neko, ēdu normāli, bet viss uz vietas stāv. Bet nu vismaz pagaidām esmu tikusi ar pārēšanos galā, kas priecē. Un neriju vakaros.

tici man - liela daļa skrējēju nemēra :D

Var jau būt, ka tā biežā svēršanās nav laba, bet man šķiet, ka labāk tā turēt roku uz pulsa, nekā attapties, kad uzkāp uz svariem un pēc tam no šoka nevis no tiem nokāp, bet nogāzies.

Jā, ir jāskatās, kā izskatās, nepievēršot tik lielu uzmanību cipariem, bet vismaz man bija tā, ka pašai pret savu spoguļattēlu zuda kritika un likās, ka nemaz jau tik traki nav, jo konkrētus ciparus uz svariem neredzēju. Tāpēc es par biežu svēršanos, lai ir skaidrs, kāda ir situācija un laicīgi var pamanīt, kad kaut kas sāk iet greizi. Nu, protams, tās 2 kg svārstības vērā neņemu.

Es arī nemēru bet zinu ka vajaga, tapec jautaju par to elpošanu skrienot. Man liekas ja var elpot caur muti tad pāri sev nedaru.

par spguļiem runājot: man mājās ir vairāki, ir vienā no tiem es izstatos ievērojami apaļāka :D man ir noruna ar draugu: tiklīdz es sākšu izplūst (cerams, ka tas nenotiks), viņš man pados ziņu uzreiz un es arī neapvainošos. Tad nu tas ir mans indikators- labāks par spoguli un svariem.

Es domāju, ka atturēšos tālāk komentēt Arielle izteikumus.

drama, man pašai arī patīk svērties katru dienu, es pat to rekomendētu, to pašu iemeslu dēļ, ko pieminēji, bet acīmredzami, ne Robītes gadījumā. Viņa, skatoties svaros, jau ir gatava mest pilnti krūmos. Tas nu gan nav vēlamais notikumu attīstības virziens.

lai nerastos lieki jautajumi...nav jau tā ka neesmu mērījusi pulsu, to pat man lika ārsts, bet ikreiz skrienot nemēru nekad...šad tad, bet nu tiešām reti, jo parasti jūtos vienādi pēc skrējiena...pēdējoreiz kad mērīju skrienot, bija 158/minūtē :)

tauki taču kūst zemā pulsā (130-140) ilgi (ilgāk par 30 min) un regulāri darbojoties aerobā slodzē, respektīvi srienot, ātri ejot, velo, nūjot utt. Manuprāt, jābūt ļoti sagatavotam, lai aerobikā stundu lēkājot pulss būtu zem 140 (Var jau būt, ka Robītei tā ir). Ja pulss ir augsts, tad ieslēdzas citi organisma procesi un enerģija netiek ņemta no taukiem (respektīvi tie nekūst), līdz ar to var iestāties paradokss- 3x nedēļā stundu lēkājot treniņš nav efektīvs, rezultāta nav. Paradoksāli- bet ar mazāku piepūli var sasniegt labākus rezultātus. Es arī balsoju par garām, ilgām, ātrām (un pats galvenais- regulārām) pastaigām (tā lai mugura iesvīst, bet nav aizdusas). Jo svaru vajag mest, bet jāatceras ilgtermiņa mērķis- saglabāt veselību, arī ar nepareizu sportu to var sabojāt. Un malacis Robīte, ka esi sākusi. Sākums vienmēr grūtākais, pacietību un tad rezultāti neizpaliks!

Robīte, klausi meitenes! Mēs ar Tevi, Tu esi malacis :)

tiešām Robīt - galvenais nepadodies, būs grūti, bet rezultāti ir tā vērti :) mans galvenais atbalsts ir draugs - jo ēdam tagad abi vienādi, un tas man ir pats galvenais :) jo kā teikt, nav kārdinājums, ka es ēdu ko veselīgu, bet viņš tai pat laikā ēstu karbonādes utt. :)

mans galvenais atbalsts ir draugs

mans galvenais traucēklis ir draugs :D

Feline - tāpēc jau saku, ka atbalsts, jo ēd to ko es :D bet ja ēstu visu kā kādreiz, saldumi, našķi, tad man arī būtu traucēklis :D

Arielle, es sapratu, ko Tu biji domājusi un tieši tāpēc rakstu, ka manējais ir galvenais traucēklis, jo viņš ēd pavisam savādāk kā es, bet viņam māte daba devusi labus gēnus un viņš to var atļauties, tāpat izskatās ļoti labi .

vislabāk dzīvot vienai pašai, tad tiešām var ātri vien rezultātus dabūt :)

Es arī neuzskatu, ka obligāti ir nepieciešams pulsometrs,/man ir/ ja cilvēks jūtas labi. Brīnos, kā pirms pulsometra izgudrošanas cilvēki skrēja, ha.

A ko man darīt? Man iešanas laikā ir 130 un tāpēc nevaru skriet? :D Skrienot, man ir augsts pulss, bet jūtos labi. Iepūš man! :D

Arielle, pirms satiku draugu, ēdu drausmīgi. Tagad esmu ļoooti mainījusies. Ļoti svarīgi ir tas, kādi ēšanas paradumi, kādas attiecības ar sportu, ir otram. Man ir ļoti palaimējies. :)

Manējais arī uz mūžīgās diētas, bet brīvdienās šim aizveras širmītis un sapņo par dubultajiem burgeriem :D teica,ka pēc kāzās atlaidīs vēderu :D

Mēs te tikai dalāmies ar savām zināšanām.
Neviena nepataisās par vagaru, kas ies no pakaļas un diktēs, ko kā darīt.
Visas iespējas uzklausīt, aizdomāties un pašai painteresēties par lietu kārtību vai arī ignorēt un jozt kā pašai patīk. Tā ir tava veselība, tavs organisms un tavi panākumi vai nepanākumi.

Tieši tā. Ja es jūtos labi/jebkurā lietā/, tad neuzskatu, ka diži kaut kas jāmaina.

Oi par draugiem runājot, man sāk likties, ka manējais arī būs traucēklis :D It kā arī interesējas par sportu, veselīgu dzīves veidu, bet picas pasūtīšana, un tie randiņu kafejnīcas apmeklējumi, mani padara nervozu :D Bet nu es cenšos pasūtīt daudz maz netreknas lietas :D