He he,es arī ielaidu,sutdējot medicīnu.Sekas?Es vairs nestudēju :D Nolaidu pa burbuli 1800Ls un nebeidzu sevi par to domās brutāli piekaut.Gadijās tas tā,ka biju pieradusi,ka viss nāk viegli,bez īpašas domāšanas nu uz to principu paļāvos arī augstskolā. "Gan jau kaut kā".Kad attapos,sūdi bija jau tik lieli,ka ne gala,ne malas,tad arī nolaidās roka sun viss sagāja vēl lielākā dimbā,pazuda motivācija kaut ko darīt,kaut ko censties,no rīta vairs nespēju piesp[iest sevi izkāpt no gultas,jo "nav nekādas jēgas".Vienu brīdi nopietni sāku domāt,ka es vienkārši emsu stulba un tik nopietnas studijas man vienkārši nav pa spēkam,līdz vienu dienu piesēdos tā nopietni pie anatomijas un kolokviju nokārtoju uz 8 bez mazākās piepūles,ar vien dažām kļūdām vai nepareizu/aizmirstu latīnisko nosaukumu.
Tagad man ir plāns šogad pārkārtot bioloģijas eksāmenu,vasarā iet uz piedāvātajiem ievadkursies ķīmijā un bioloģijā,kas dod punktus pie iestāšanās,jo man gaužām maz pietrūka līdz budžetam.Un nākošgad iet atpakaļ.Vispār škrobe,mani kursa biedri tagad iet jau 3. kursā,kamēr es sēžu mājās un degunu urbinu.Ja vajadzēs turēšu sev pie gultas aukstu ūdens bļodu un no rītiem gāzīšu sev uz galvas,lai pieceltos,ziemā plika ap māju skriešu un mājās atnākot datoru izmetīšu laukā pa logu,lai nav nekā,kas novērš uzmanību,bet es to izdarīšu!Un es pabeigšu ne tikai maģistrus(bakalaura šeit vispār nav),bet arī doktorus!
Nepadodies!Ej,dari!Tu to vari,vajag tikai atrast pareizo motivāciju,atrast tam enerģiju.Es zinu cik šausmīgi grūti tas viss ir,kad šķiet,ka stāvi purvā,iejūgta ratos,kur vēl iekrauts zilonis,bet vajag vilkt un tikt no tā purva ārā.Nevajag ļauties nogrimt.Saņem sevi rokās!Tu to noteikti vari!
110
