iekļauties vai nē?

Ar mani ir pilniigi preteeji. Aarzemees esot ljoti maz kontakteejos ar latviesiem, tv vispaar neskatos, lasu tikai anglju valodaa. Man seit ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitaamas latviesu draudzenes. Straadaaju kolektiivaa, kuraa esmu gandriiz vieniigaa aarzemniece, un esmu sadraudzeejusies ar daudziem saviem koleegiem. Latviesu kopiena seit mani neinteresee. Ar saviem latviesu draugiem uzturu kontaktus, kad esmu Latvijaa, jo braucu uz LV vismaz reizi meenesii.

Manuprāt, tā ir aprobežotības un dvēseliskas nabadzības pazīme(narrow minded). Ja reiz esi citā valstī, kāpēc lai neaplūkotu tuvāk tās valsts kultūru, tradīcijas. Tas taču ir tik interesanti! Tamdeļ es nu nekadīgi nevarēju saprast piem. , krievus kas citā pasaules malā būdami (taizeme , Bali) devās ēst boršču uz krievu restorāniem.
Ilgām pēc dzimtenes šeit nav nekāda sakara , tā izpaužas savādāk.

Es arī ārzemēs esot ļoti maz kontaktējos ar latviešiem, jo būsim godīgi - lielākā daļa aizbraucēju ir vai nu " ja iz Rigi", vai arī atsaldeņi ar kuriem nav īsti par ko runāt. Labprāt kontaktētos arī ar savējiem un apmeklētu kādu meistari ar kuru varu parunāties savā valodā, bet kā jau teicu man nav paveicies satikt kādu ar ko pa ceļam.
Otrā galējībā arī neslīgstu, netaisos pierādīt, ka esmu kaut kāda savējā, līst visur ar visiem runāties arī neprasās. Vienreiz jau teicu kāpēc. :)

Varbūt vēlme turpināt dzīvot ierastajā ritmā, bet labākos apstākļos? :) Ja neizmaina tik daudz, tad ilgas pēc mājām nerodas tik ātri. Vismaz man tā šķiet.

Ar mani ari ir preteji.
Skotija dzivoju nu jau no 2006 gada. Pirmos 2 vus gadus biju shaadaa ‘kopienaa’.
Draugs bija latvietis, runaju latviski, jo Anglu val bija shvaka, aaraa gaaju tikai ar latvieshiem, un meginaju izvairities no visa Skotiskaa/Angliskaa jo bija bail.
Bet viss mainijaas,kad saaku straadaat lielaa ‘naftas’ kompaanijaa. Visi cilveki ar kuriem naacaas kontakteties bija angliski runajoshi, taa pamazaam mainijaas draugu loks. Darbs ofisaa man naaca tikai un vienigi par labu.
Ar pasham tuvakaam latvieshu meiteneem vel uzturu kontaktus , bet ja godigi ari vinjas mainija dzivi pilnibaa saakot kontakteeties ar citiem cilvekiem un man par to prieks. Jo paskatoties uz daziem cilveekiemno shiis ‘draugu grupas’ vel joprojaam seez tajaa pasha fabrikaa un neko nedara lieas labaa. Ne anglu valodu maacaas , ne megina izsisties tik trij intrigas.

Man jau shiet, ka te veel ir tas moments, ka, lai kaa tu asimileetos, tu vienmeer buusi iebrauceejs. Liidz galam taa simtprocentiigi tu nekluusi "vieteejais".

Sarežģīts jautājums. Ir gadījumi, kad vietējie uz austrumeiropas imigrantiem skatās kā uz kaut kādiem zemākas rases pārstāvjiem, attiecīgi, "iekļauties" kļūst grūti, un, domāju, arī pazūd vēlēšanās. Reizēm "iegāž" valodas nezināšana vai zināšana vājā līmenī, attiecīgi, kļūst grūti atrast draugus vietējo vidū, tiek atrasti draugi citu imigrantu vidū, un ar to viss arī beidzas.

Pajautā to vietējiem krievvalodīgajiem, kas nerunā latviski - dzīvs piemērs. Tie, kas integrējušies, ļoti atšķiras no tiem, kas nē. Ar prāta spējām.

Tamdeļ es nu nekadīgi nevarēju saprast piem. , krievus kas citā pasaules malā būdami (taizeme , Bali) devās ēst boršču uz krievu restorāniem.

oi, shos es ar nesaprotu, ká celjojumá var meklét savu veikalu un restoráná pasútít to, ko katru dienu májás éd


árzemés, daudzi dzívo tá, jo ir bailes spert soli tálák....

es eju reizém arí uz músu pártikas veikaliem, jo reizém nu tá sagribás melno maizi un kréjumu :D

Itaļu tūristi piem. jautā kur var nopirkt tuveja veikalos uz viesniču līdznemsanai itaļu vīnus. Arī vienmer brinijos, pagaršotu kaut ko no mūsu LV ražotājiem, bet nēē:D Tā ka tas nav tikai krieviem.

Es arī to nesaprotu. Ja jau tu esi ārzemju ceļojumā, tad taču maksimāli jābauda svešā kultūra, jo tos savus ēdienus tu varēsi ēst arī mājās, kamēr zils paliec. Bet, ja dzīvo ilgstoši, tad gan varētu būt, ka gribas savējos.

šievietēm ārzemes tomēr vieglāk iekļauties sabiedrībā, atrast dzīvesbiedru. Vīrietis, ja latvijā bijis normāls cilvēks, tad ārzemēs iespējams totāls lūzeris, bomārs, darba lops.

man tieshi otraadi bija...es izvairijos no latvieshiem, no visaam taam latvieshu kopienaam un, dzivojot Londonaa, 4 gadu laikaa reali vispar latvieshus uz ielaam nesatiku...man nebija problemu pienjemt apkartejos un iekljauties masaa,tautaa,kultuuraa...

Manuprāt, neiekļaujas tie, kuriem valoda ir nulles vai ūber-zemā līmenī, līdz ar to ir grūti iepazīties ar vietējiem, apmeklēt "vietējo" pasākumus u.t.t. Manās acīs tā tomēr ir viena no aprobežotības pazīmēm, turklāt arī, kaut nelielā mērā, necieņa pret valsti, kurā esi apmeties uz dzīvi.

arī mani novērojumi parāda, ka integrēties nespēj un savus tautiešus meklē tie, kas nemāk runāt valsts valodā. Tas ir saprotams, jo ar kādu taču ir jārunā... bet kļūst nesaprotams, kad paiet gadi, bet komunikācija ar vietējiem un valodas prasmes vēl aizvien ir zemā līmenī...
Tie, kas runā, vai kam ir stingri uzstādīts mērķis iemācīties runāt valsts valodā, atrod sev draugus starp vietējiem.
Ir arī cita galējība - apzināta izvairīšanās no saviem tautiešiem. es arī nekad nemeklēju tautiešus ārzemēs, bet ir redzēti tādi kadri, kas atsakās komunicēt ar saviem tautiešiem (ne ar mani, cita tautība), cilvēki apvainojās...

Ir arī cita galējība - apzināta izvairīšanās no saviem tautiešiem. es arī nekad nemeklēju tautiešus ārzemēs, bet ir redzēti tādi kadri, kas atsakās komunicēt ar saviem tautiešiem

Tāda iedomība mazliet. Es komunicēju ar visiem, bet tuvākas attiecības neveidoju ar cilvēkiem, kuri ir man netīkami, bet savējie.

Vienmēr pārsvarā klausos latviešu radio, lasu grāmatas visās man zināmajās valodās, komunicēju gan ar Latvijas draugiem internetā, bet pārsvarā vienmēr ar cilvēkiem no dažādām valstīm, ne obligāti vietējiem, ēdu gan pārsvarā vietējā stilā un necenšos tikt pie Latvijas produktiem. Tas viss gan man ir neatkarīgi no tā, kur es būtu, Latvijā vai prom.
Tagad dzīvojot ārzemēs necenšos tēlot, ka esmu Latvijā, bet īpaši integrēties arī necenšos - jūtu, ka šeit neiederos un skaitu dienas, līdz došos atpakaļ uz Latviju.

Mani vienmēr ir tracinājuši tie cilvēki, kas sāk dzīvot citā zemē, bet negrib mācīties tās zemes valodu, pieņemt normas, iekļauties normāli sabiedrībā, respektēt konkrētās valsts uzskatus, iedzīvotājus un paražas utt utt... vnk nu tāāāāāāāā tracina.... dzīvo citā valstī bet turpina tikai čupoties ar ``savējiem``, izvēlas tikai ``savējos`` frizierus, zobarstus utt... Labi varbūt sākumā okeeey ja nezinu valodu, vai arī kamēr nostājas cilvēks uz kājām (tīri finansiāli, jo dažkārt ``savējie`` mazāk noplēsīs) bet brrrr... nope, nope, nope... ciest to nevaru.... es uzskatu ka tādiem cilvēkiem ir šauras pieres un ka tā ir sava veida necieņas izrādīšana....

Jā ir jauki, ka pastāv teiksim kaut kādi kori un deju pulciņi, vai mazuļu skoliņas kurās māca bērniem, vecāku dzimto valodu utt... tipa tīri lai rastu cilvēki iekšējo piepildījumu... uzturētu patriotismu vai kā tā....

bet ja konstanti cilvēks tikai raujās pie ``savējiem`` man tas izraisa riebumu pheeeee

Kontaktus ar latviešiem un latviešu kopienām ārzemēs nemeklēju.

Kaitina ( nezinu,vai kaitina nav pārāk spēcīgs vārds,bet nu... ) tie,kas nejauši uzzinot,ka arī esmu no Latvijas mēģina pa visām varītēm...uzbāzties. Sak` mēs abi no Latvijas,foooorši,tad nu varam turēties kopā,tautietis tak,savējais! Ir šo pāris gadu laiku pāris redzēti.
Nu un kas,ka nejaušības pēc esam piedzimuši vienā valstī un runājam vienā valodā? Tas automātiski nenozīmē,ka tagad mums jāčupojas kopā.

Nē,paldies.

Neesmu nekad dzīvojusi ārzemēs, bet , kad braucu ceļojumos, nelabprāt tur satieku latviešus. Patīk tā sajūta kādu laiku būt svešā vidē, kultūrā, kur apkārt nav neviens latvietis ( protams, izņemot manu vīru, kurš parasti ir mans ceļabiedrs ).

Vispār apbrīnoju cilvēkus, kas pārceļas uz dzīvi ārzemēs. Es laikam nespētu. Man liekas, ka neesmu no tām, kas spētu iedzīvoties citur, pieņemt citu kultūru un skatījumu uz dzīvi. Neteiktu, ka esmu baigā patriote, un , protams, ir daudzi plusi dzīvei ārzemēs, bet manas emocijas parasti uzvar šādos gadījumos. Arī ceļojumos, kas man tiešām liekas aizraujoši, es pēc nedēļas sāku ilgoties pēc mājām.

Nu un kas,ka nejaušības pēc esam piedzimuši vienā valstī un runājam vienā valodā? Tas automātiski nenozīmē,ka tagad mums jāčupojas kopā.

Es arī šo nesaprotu. Domāju, ka , ja dzīvotu ārzemēs, daudz labprātāk komunicētu ar vietējiem, kā ar latviešiem.