Īstais

To, vai patiešām īstais, nekad tā 100% nevar pateikt :D

Nu man patiesībā gāja pagrūti atrast vietu, kad šķīros no iepriekšējām attiecībām, finanses arī nebija spīdošas tai laikā un atbilstošu dzīvokli atradu vien 2 mēn laikā.

Un kur tu dzīvoji to laiku?

Turpat arī dzīvoju, tajā pašā dzīvoklī, forši un viegli jau nebija - it kā šķīrušies, it kā kopā. Otrreiz negribētu piedzīvot tādu situāciju.

Šo tēmu varētu pacelt, kad man dzīves lielākā daļa jau būs aiz muguras, jo dzīve mēdz radīt tik straujus pagriezienus, ka būt drošs, ka satikts īstais un tiks pavadīts kopā viss mūžs, nevar pat vissaticīgākajās attiecībās.

Bet vispār- 17 gados.

Es ar domāju, ka jānodzīvo dzīve tad var pateikt kas ir īsts un kas nav, tomēr atskatoties atpakaļ, tikai 16 gados man bija pārliecības par attiecībām ar puisi ar kuru nodraudzējos gadu, kas bija sāpīga šķiršanās un 2-3 gadus man bija atmiņas par to cilvēku, visas attiecības pēc tam man bija sajūta, ka tas ir tikai tagad, nebija iekšēja pārliecība par otru cilvēku, neko vairāk arī neredzēju, ne ģimenes dzīvi, ne kopīgu pavadru, lai gan jūtas, mīlestība man ir bijusi.

katru reizi domāju, ka tas ir īstais :D

man bija 20

Un kādas bija jūsu attiecības? Runājāt? Varbūt bija arī intīmās attiecības?

Tas Mežāzei bija domāts.


Piekrītu, ka tgd nevar pateikt, vai ir īstais vai nav.
Mani laikam vairāk interesē otrais jautājums.

Cik gados Jūs satikāt savu īsto, to, ar kuru plānojat nodzīvot kopā visu mūžu?

Ar vīru sākām tikties, kad man bija 21, apprecējāmies, kad man bija 22.

Un vēl jautājums tām, kurām, šķiroties, vajadzēja izvākties no puiša mājām. Kā jūs tikāt galā, kā jūs ātri atradāt vietu, kur pārvākties?

Es gan neesmu nekad šķīrusies, bet situācija neapskaužama. Vai nav kāda draudzene, pie kuras uz īsu laiku apmesties, kamēr sameklēsi kaut ko?

Nu, man pirmo reizi attiecībās ir pārliecība, ka ir īstais, tā kā... domājams, ka varu teikt, ka 19 gados. :D

Bet tiešām jānodzīvo vispirms līdz cienījamam vecumam, lai zinātu. Ir taču arī opīši, kam aiziet ciet, un šie lec pakaļ jaunām meitenēm. :D

ar vīru satikos, kad man bija 17.. sākumā viņu neuztvēru nopietni. bet sanāca, ka aprecējāmies, un protams domāju, ka vienīgais un uz mūžiem. diemžēl nodzīvojām tikai 8 gadus.
izvācos vnk no kopīgā dzīvokļa, paņēmu apģērbu un kosmētiku un aizvācos. bez problēmām!

Iepriekšējās attiecībās nemaz nedomāju - īstais vai neīstais. Šajās gan sirds saka, ka IR :)
Satikāmies, kad man bija 22 , viņam - 27.

Priecājos, ka pirmajās attiecībās, lai gan viņas bija ilgas, kopā pa īstam nedzīvojām, tikai tā - viens pie otra. Tāpēc savākt maisus ar drēbēm man no viņa mājas un viņam no manējās - nebija problēmu.
Bet vispār diezgan traki ir, ja nav kur iet.. un ja vēl finanses neļauj.. :/

Satiku, kad man bija 25, ir īstais uz šo brīdi un ir pārliecība, ka varētu arī nodzīvot savus ašdesmit gadus kopā, auklējot mazbērnus. Vai tā es domāšu pēc 10 gadiem? To rādīs laiks.

Par šķiršanos - mamma vienmēr izguldīs un pabaros :D

Ar topošo vīru iepazināmies skolas laikā, sākumā nebiju domājusi, ka tas ir uz ilgu laiku un ļoti nopietni, bet drīz jau varēs svinēt 10 gadu jubileju! :D Viņš kaut kā baigi atšķīrās no visiem tiem, ar kuriem tikos pirms tam, laikam rakstura un uzvedības ziņā, tāpēc izdomāju, ka jāņem ciet :D

Al Qaeda, bet kur tu dzīvoji?

Annie, bija, jau sarunāju, bet diemžēl tur daži iemesli radās, kāpēc nesanāks tomēr.

man kaut kā veiksmīga bija pēcšķiršanās:) mēnesi pirms izšķīrāmies piekritām darbam citā pilsētā, bet pirms darba uzsākšanas izšķīrāmies, tur tajā pilsētā, kur sāku darbu atradu dzīvokli un kādus 2 mēnešus biju labā ex, kura izmitināja viņu, tad viņš pats saprata, ka jāmeklē sev kāds dzīvoklis, atrada un mēnesi vai divus tur nodzīvoju un tad pāmeta darbu un pārvācās pie vecākiem.
nekad nepiekristu kam tādam, ka pēc šķiršanās vel dzīvo kopā, viss notika kā attirecībās esot tik atļāvos viņam braukt augumā, jo viņš dzīvo pie manis un es par visu maksāju

Ar vīru sākām tikties, kad man bija 23. Gribētu ticēt, ka mums ir lemts būt kopā kādu ilgāku laiciņu. Ne tikai bērnus izauklēt, bet arī mazbērnus :) Bet to jau dzīve rādīs.

Par šķiršanos - mamma. Viņa arī ļāva paraudāt, kad pirmās attiecības beidzās, un aizmigt savā gultā.

Par šķiršanos - mamma vienmēr izguldīs un pabaros

bet, ja mamma dzīvo citā pilsētā, bet nevar aizbraukt tur, jo te ir darbs/skola?

kreimene2 kojas? draudzenes?