bailes neappreceties

Cerise - es ticu, ka kādai ir racionāli apsvērumi laulībai, kurus var tā skaisti salikt pa punktiem un noargumentēt. Var daudz runāt par statusiem un juridiskajām garantijām. Kādai varbūt tas arī ir laulības pamats. Man tā ir iekšējā savādā kopības sajūta ar savu vīru, tas ir psiholoģisks un emocionāls ieguvums. Tas ir tāpat kā noargumentet izpletņlēkšanas plusus un mīnusus, bet, ja neizlēksi, neuzzināsi, kādas ir sajūtas to darot. Tāpat ir ar laulību. Un es ar putām uz lūpām nebļauju, ka nu tik visām ir jāprecas, jo redz, tā vajag. Es ikdienā redzu sev apkārt tik daudz nelaimīgu laulību, ka paliek skumji. Taču vai tāpēc pilnīgi norakstīt precēšanos kā tādu?

Sasteigt,lai justos pieaugusai un tas tachu ir "MODE"-man ar vajag!!!



Stulbums!!

Cerise - mani nemulsina mans šķirtenes statuss.. ja Tu domā, ka tas mani kā aizskars.
Tajā ziņā esmu pašpietiekama!!
Bet to, ka vēl kādreiz dzīvē plānoju veidot ģimeni un to vēlreiz noformēt oficiāli man arī ir skaidrs. Nevēlos būt vnk - bērnu māte, dzīvesbiedre, draudzene vai kādā līdzīgā apzīmējumā.
Un to, ja TU nevēlies precēties.. mani it ne maz nesatrauc.. es jau Tevi pie altāra nevilkšu! par to arī nesatraucies! laikam jau uzkāpu uz varžacīm! bet katrai jau sava dzīve jāveido pašai. ;)

Man ir svariigi buut sievai.
Tachu dziive ir iegroziijusies taa,ka uz sho briidi es domaaju, ka,ja tas nenotiks vienaa apstaaklii,tad visticamaak nenotiks vispaar.
Skumji,bet neko dariit.

Interesanti viedokļi. Es gan neuzskatu, ka visas sievietes vēlas precēties. Ja runa ir par vīriešiem, tad vienmēr skaidrs, ka ir tādi, kuri vēlas, ir tādi, kuri nevēlas. Domāju, tāpat ir sievietēm. Varbūt sāpīga attiecību pieredze, varbūt bailes pazaudēt kaut kādu iedomātu brīvību-katrai savi iemesli, kuriem ticu un kurus saprotu.
Par mani. Apprecēšanās nav mana dzīves jēga un ar to nesteidzos, bet vienmēr esmu zinājusi, ka, lai cik tas dīvaini neizklausītos, nomirt gribētu precēta :D Neviens jau nevar paredzēt savas dzīves ilgumu, tomēr man ir svarīgi, lai visu mūžu nebūtu tikai draudzene. Vienkāršāk sakot- nav svarīgi apprecēties 20, 25 vai 35 gados, bet lai dzīves laikā kādā brīdī noķertu to sajūtu, ka gribas būt kam vairāk par draudzeni. Ja tas tā notiek, vecumam, kurā apprecas, vairs nav nekādas nozīmes. Piebildīšu gan, ka laulība-man tas nozīmē statusu, nevis ballēšanos 2 dienu garumā, greznu kleitu un limuzīnu. Tos pēdējos gan ne es gribu, ne man vajag.

Es ar vēlētos apprecēties, bet kāzas intīmas, tikai ar mīļajiem, bez klātiem galdiem, viesu namiem un grupu spēlēšanas, ļoti vienkārši, tikai mums diviem un tuvākajiem...
Agrāk es kad biju kopā ar cilvēku, kas teica, laulības nav nepieciešamas, var būt labi tāpat, tās ir liekas formulitātes utt., domāju tāpat, ka sava mīlestība nav jāapliecina Dieva priekšā, kādēļ tad precēties, ja var neprecēties, tagad ir citādi, tas ir skaisti, manuprāt! Un es to tiešām, tiešām gribētu, kad pienāks laiks un īstais cilvēks, īpaši jau vēl tad ja ir kopīgs bērniņš, tad nebūtu ne runas... :)
Es piekrītu katram vārdam ko saka Al Qaeda, un man šķiet, ka vairums gadījumos sievietes NEvēlas precēties, jo vīrietis ir to ieskaidrojis, ka nav vajadzīgs. Ja otrā pusē būtu vīrietis, kas no sirds grib precēties, lai esi viņa sieviņa, būtu citādi...

Bet cali ari tagad agri precas. Es visu laiku biju domajusi nostabilizeties dzive un tad. Skatos, ka liela dalu man piemeroto 28-32 gadigie ir preceti

Esmu no tām, kas uzskata, ka vajag sakārtot savu dzīvi, iegūt darbu, labu izglitibu, un tad tikai domāt par precēšanos, zinu puišus, kas arī nevēlas meiteni bez augstākās izglitības, jo domā, ka vinja tikai sēdēs viņiem uz kakla, un nespēs pati nopelnīt..

Domāju, Tavs satraukums ir vietā. Tev atbilstošie brīvie vīrieši viņu vecumā normālā variantā ir ar pietiekoši lielu vērtību, pieredzi un ienākumu līmeni, lai izvēlētos un dabūtu sev meitenes vecuma kategorijā no 21 līdz 25 gadiem. Protams, ir izņēmumi. Tādi, kuriem patīk nobriedušas un pieredzējušas. Tādi, kuri nav spējīgi uzturēt sevi/ģimeni. Bet sākumā es runāju par normāliem vīriešiem.

Pagaidām man dzīvē ir citas prioritātes, bet domāju, ka kādā brīdī vēlēšos oficiālu statusu attiecībām. Un ar laiku arī bērnu.
Bet par pašām kāzām - pagaidām šķiet, ka vairāk vēlētos cermoniju un tad doties medusmēnesī uz kādu tīkamu vietu :)
Neesmu sajūsmā par lielām viesībām un to organizēšanu, plānošanu utt.

Un autorei - gadiem nav nozīmes.
Vienīgi fakts paliek fakts, ka Latvijā liela daļa ap gadiem 30 jau ir precēti vai šķīrušies.
Un tie kas nav, lielākā daļa ir apmierināti ar neprecētā statusu.
Tomēr nenokar galvu. Ir jau arī tomēr forši un neprecēti arī pēc 30 gadu sliekšņa sasniegšanas.
Galvenais neieciklējies uz to, jo sejā labi redz "izmisušās" pazīmes un no tādām vīrieši mēdz bēgt :D

Es neuzskatu, ka precības ir kaut kas ļoti obligāts. Tikai tādēļ vien, ka plauktā nemētājas laulības apliecība neviens vēl nav pāragri aizsoļojis viņsaulē.

Taču, es uzskatu, ka ja pāris vēlas bērnus, kopīgus īpašumus, kuros abi iegulda līdzekļus, kopīgus krājkontus un tā tālāk ir pareizi reģistrēt laulību.
Pie šādiem apstākļiem tas ir tāpat kā ar nodokļu nemaksāšanu. Ja Tu saņem algu, Tu maksā sociālās iemaksas, lai Tev būtu kāds drošības spilvens neparedzētos apstākļos (piemēram, bezdarbnieku pabalsts, ja firma pēkšņi bankrotē). Tā ir daļa Tavas algas, kura nav maza. Tu vari nemaksāt nodokļus un saņemt teorēiski vairāk. Bet brīdī, kad kaut kas pēkšņi atgadīsies Tu saņemsi mazāk kā citi. Caur šādu punktu lūkojoties, kāzas ir tikai un vienīgi drošības garants. Personīgi man, es nesaku, ka visiem.
Pacelt cepuri un aiziet? Skan forši, bet papīru kārtošana laulības šķiršanas gadījumā noteikti būs vieglāka, nekā tiesāšanās par to, ka Tev kaut kas pienākas no faktiski - svešinieka.

Melns, kāpēc lai tie vīrieši izvēlētos stipri jaunākas meitenes? Man zināmie ap 30 negrib ar tik jaunām pīties, jo tomēr gribas daudzmaz nobriedušu sievieti, nevis apmācāmu meiteni ar tusiņu interesēm. Vienīgais labums tai jaunībā ir ķermenis, tas arī viss. Vai tad tas ir tas galvenais, kas interesē tos, kā tu saki, normālos vīriešus?

Un mans uzskats - jāprecas, ja grib bērnus. Citādi neredzu jēgu.

Atkal panika. Autore aizbrauc uz R.Eiropas pusi un tad paraudi kaadam uz pleca, ka Tev jau ir 28 un neesi preceeta, uz Tevi paskatiisies kaa uz jukushu. No Padomju Savieniibas murgiem dereetu izliist, dzirdeeju, ka Sibiirijaa padomju laikos, ja meitene 20 gados jau nebij dzemdeejusi, paareejie sprieda, ka noteikti esot slima... Shis no taa spashas operas.

Un veel tas uzskats, ka labaak shkjirtene nevis nevis "vecmeita". Jaa, protams, tragjiski, ja kaadai visu dziivi ir tikai draugi vai kopdziives partneri, sieviete veelas appreceeties, bet neviens taa arii nav bildinaajis. Tachu taa visa starpaa appreceet dzeeraaju traktoristu Janku tikai taapeec, ka shis bildinaaja kaut kuraa briidii, kameer vinjas miiljotie to nedariija, tas buutu augstaakaa liimenja stulbums. Es tomeer atbalstiishu uzskatu, ka jaabaidaas appreceeties neveiksmiigi nevis neappreceeties vispaar.

Atljaushos arii iebilst, ka ne visas sapnjo seedeet pie beernu pakaljas un pakaartot visu dziivi tiem. Taados gadiijumos arii jautaajums par preceeshanos atvirzaas otrajaa plaanaa. Kas attiecas uz to kategoriju, kuras tieshaam traki veelas to gredzenu un baltraa paltraka balagaanu, nu nedziivojiet n-tos gadus ar viirieti, kursh juus nebildina, nu ir tie 2-3 gadi pietiekoshi, lai liidz tam nonaaktu, ja tas nenotiek, dodieties cita viiriesha mekleejumos.

Jāprecas, ja ir vēlme to darīt.
Un nevienam nav japierāda, kāpēc preceties ir labi, kāpēc precēties ir slikti, katrs to dara pēc savien uzskatiem. Gribi - precies, negribi - neprecies!

Galvenais ir neapprecēties pašas apprecēšanās pēc vai tāpēc, ka sabiedrība spriež, vai tāpēc, ka ziloņi nelido utt.

Dažas labas te atgādina tekstus "Labāk atraitne nekā vecmeita" - tādi teksti ir 19. gadsimta un senākās grāmatās :D :D :D Jā, jo agrāk sievietes kvalitāti noteica laulību statuss. Mūsdienās tas ir atavisms. Bet jāpiekrīt DieKleineHexe, ka padomju mantojums, atpalicība.

Viss noslēpums slēpjas īstajā cilvēkā.

Kad ir satikts īstais, tad nav svarīgi, ko domās sabiedrība. Tad nebūs svarīgi, ka sen jau nav 20 vai arī tas, ka kopā neesat kādu noteiktu, sabiedrības iedomātu, laiku.

DieKleineHexe, perfekti uzrakstiija:D

Jāprecas, ja ir vēlme to darīt.
Un nevienam nav japierāda, kāpēc preceties ir labi, kāpēc precēties ir slikti, katrs to dara pēc savien uzskatiem. Gribi - precies, negribi - neprecies!

Galvenais ir neapprecēties pašas apprecēšanās pēc vai tāpēc, ka sabiedrība spriež, vai tāpēc, ka ziloņi nelido utt.

Pilnīgi manas domas. Katrs dara kā grib. Un nav jēgas iespringt diskutējot par to vai vajag vai nevajag precēties.

Es riiiktīgi gribu precēties

Matīss Kaudzīte ar savu sievu apprecējās, kad viņai bija jau tuvu pie 50, un tas bija pirms 150 gadiem un visi bija dzīvi, veseli un laimīgi :D bet tu uztraucies par 28 gadu vecumu :D