Nekad nesaprotu meitenes, kurām ir šaurs redzējums uz lietām, nesaprotot, ka citi tiešām dzīvo citādāk. Ja neskaita mantojumu, mantas dalīšanu šķiršanās gadījumā (šīs svarīgi tām, kurām bērnu bariņš un nav darba pieredze, kamēr vīrietis kāpostu mājās nesis) un iespēju dzīvībai bīstamās situācijās lemt par otru (pfu pfu pfu, ja noticis negadījums), tad patiešām neredzu atšķirību tajā - ir precēts vai nav precēts. Protams, uz ļoti daudzām darbojas arī sabiedrības spiediens. Man arī ļoti daudzi saka, ka ir jāprecas, visu laiku prašņā, kad aicinās uz kāzām, jo grib ballīti (jā, tieši tā arī saka un tie nav nekādi padsmitgadnieki, bet gan trīsdesmitgadnieki).
Par sevi runājot - jā, iespējams, ka es kādreiz varētu sarakstīties vai arī apprecēties eksotiskā salā divvientulībā, ja ar vīrieti redzēsim, ka tas ir svarīgi, bet es tiešām nekad netaisīšu kāzas ar viesiem, viesu namu tiri piri. Arī vīrietis par laimi domā līdzīgi, jo šīs tēmas mūsu mājās nav tabu kā citu mājās, kur sieviete sēž stūrīti un tikai gaida gredzenu, bet, to nesaņemot, raud draudzenēm uz pleca, ka neprec ;)