īstais.

Nevajag sacereeties, tad arii nebuus jaaplauzhaas. Vajag vienkaarshi dziivot un neiecikleeties uz taadaam lietaam. Diemzheel sievieteem, kuras izmisiigi meklee to iisto un vieniigo princi tas gandriiz vai ir rakstiits uz pieres, taapeec arii nekas dizhi nesanaak.

+ man liekas ja ar cilvēki atrod tos "īstos" un "perfektos" tad viņi aplaužas, jo lai gan visas velmes kuras jūs vēlaties šai cilvēkā ir, nekad nav tikai labais, būs viņam vai nu pagātnes netīrā veļa, vai dzeršanas problēmas, mīļākā, ļoti agresīva rakstura īpašība. Nekad nevar būt labais bez sliktā, nu tā vienkārši nenotiek, tad ir vienkārši jāskatās vai to problēmu var labot/ pierast pie tās utt. Vai būs ar tām citām nepilnībām iespējams dzīvot.

Piemērs- Sakarīgs puisis, nu tiešām tāds foršs, bet mēdz izlauzties tadas banālas frāzes, kas mani tracina+ dzērumā noķļūst "savā pasaulē" pat mani draugi atzina, ka viņam jumts brauc dzērumā, ieskaidrot, ka dzert nevajag, ja nevar turēt nedarbojās, jo tomēr sanāk iedzert un tad jau nejūt vairāk robežas.

Nākošais piemērs- Skaists puisis, ļoti rūpējas par sevi, brīžiem škiet, ka pat vairāk kā es pati. :D Jauks pret mani, gudrs, dzīves gudrs, BET, viņsm ir ļoti netīra pagātne, pilnīgi liekas, ka cilvēks bez sirdsapziņas.

In vēl pie otrā piemēra- Man ir lielas aizdomas, ka viņam patīk sist sievietes.

Iespējams mans komentārs liksies smieklīgs, jo es tiešām nevaru spriedelēt par to, bet, man liekas, ka tā nevar būt, jo neesmu dzīvē redzējusi tādu pāri. Var jau ticēt jeb kam, kaut vai zobu fejai un rūķīšiem, bet, kā jau tika minēts, sanāks ''aplauzties'' :)

Attiecības nav rožu dārzs un īstais cilvēks nenozīmē to ka nebūs problēmas sadzīvot.
Attiecības ir arī tas cik mēs protam nospiest savu ego, kaprīzes un savu pareizo taisnību, par labu otram.
Attiecības sākās pēc "rozā brillēm" kad katrs parāda sevi kāds viņš īsti ir. Un kad saprot ka nevar otru pielāgot un pārvaidot sev par labu, bet jāpieņem tāds kāds tas ir. Un tad ir jāprot tikt galā ar sadzīves problēmām, bez skriešanas prom un durvju aizciršanas.

Man labpatīkas domāt, ka visas attiecības ir turpināmas, ja vien starp cilvēkiem ir palikusi savstarpēja cieņa un uzticība, kā arī vēlēšanās būt kopā. Dzīvē pienāk arī smagāki laiki, iemīlēšanās nāk un iet, bet to īsto attiecību vērtību esmu izjutusi tikai pēc pāris gadiem, kad otrs cilvēks ir pazīstams no A līdz Z.

Par to dzeršanu tā tomēr var būt problēma ja širmis iet ciet, pietam ja vīrietis neuzklausa to ka iespējams vajadzētu lietot mazāk, tad īpaši nav vajadzība ar tādu bojāt nervus, es vismaz to nedarītu. Par to ka ir aizdomas ka sīt, nu ja tādas aizdomas ir tad labāk neriskēt, jo tas var gan izvērsties ka tā nav, vai ar ka var nonākt slimnīcā.

Par piemēru ar netīro pagātni, tu pašreiz dzīvo tagadnē, uz tevi neattiecas tā pagātne. Mums visiem mēdz būt sava netīrā pagātne, bet tas ka tāda ir, nenozīme ka vienmēr cilvēks būs tāds.
Intereses pēc, kas tai pagātnē tāds ir tik slikts un kā tu par to uzināji? No viņa vai no kāda cita?

Dionysus, bet ja nu attieciibas sagaadaa vairaak saapju un probleemu nekaa vajag, vai tieshaam vajag negribot piespiest sevi visaam variiteem turpinaat un kko muljaaties? Es nesaku, ka pie pirmaas probleemas ir jaaskrien prom, bet nav arii jaamoca sevi, turpinot attieciibas, kuraas nav poziitivu emociju un kuras nedod neko labu.

Un tad ir jāprot tikt galā ar sadzīves problēmām, bez skriešanas prom un durvju aizciršanas.

Cilveekiem ir dazhaadi temperamenti. Citiem pietiek ar mieriigu izrunaashanos, karstasiniigaakiem cilveekiem vajag sarunu augstaakos tonjos, dusmu izraadiishanu, utt. Temperamentu mainiit nevar un tas nav nekas slikts, visi nav vienaadi bezemociju radiijumi. Ko tad tu teiktu par dienvidu tautaam, kur lielaakaa dalja ir ar taadu raksturu?

Nu... Tādu pagatni nav viegli pieņemt, vismaz man, viņš pats ir stāstijis, vispār ļoti daudz par sevi ir stāstijis lietas, ko nevajadzētu stāstīt, piemēram, par cilvēku spīdzināšanu- piesiešna pie mašinas un vilkšana, ierakšana līdz galvai, piesiešana ar kājām gaisā pagrabā- Nu, es šito nesaprotu!! Viņš pats saka, ka tie cilvēki bija to pelnijuši, bet kas viņš domā, ka Dievs ir?! Pinīgi tāda sajūta, ka ir viņam divas sejas- vienu ko sabiedrībai rāda- jauks, komunikabls, VIENMĒR labā noskaņojumā, smaidīgs, jautrs. Un otra- Necilvēka daba, kad sirdsapziņa un empātijas ir sevšas. pats saka, ka tā ir pagatne, bet vai kādreiz tā var vispār būt pagātne, vai tā maz var- neko nenožēlojot? Nu, kas gan tas par cilvēku?!

. Var jau ticēt jeb kam, kaut vai zobu fejai un rūķīšiem, bet, kā jau tika minēts, sanāks ''aplauzties''

Taa jau ir, bet kaapeec neticeet, ja labptatiik ticeet?:D
Nejau meerkjtieciiga cikleeshanaas uz princha atrashanu, bet man liekas,ka ir forshi domaat, ka kaut kur, kaut kaads paaris vecumdienaas dziivo un miil viens otru pat pensijas vecumaa, pat peec visa kaa, kas ilgajos kopiibas gados piedziivots. Nu skaisti tak!:) veel piedevaam padomaajot, cik daudzi paari shkjiras un atrod citus un kaut kur, kaut kaadi vechuki ir nodziivojushi kopaa un veel joprojaam viens otram saka, ka miil.

Neviens jau nedziivo kopaa un neprecaas ar domu,ka jaa... mees shkjirsimies vai arii pensijas vecumaa mees viena otram besiisim liidz nelabumam. Visi jau precas ar domu, ka vecumdienas pavadiis kopaa un buus forshi. Tas,kaa dziivee sanaak un kaa viss iegrozaas jau ir cita runa.

Temperamentu mainiit nevar un tas nav nekas slikts, visi nav vienaadi bezemociju radiijumi. Ko tad tu teiktu par dienvidu tautaam, kur lielaakaa dalja ir ar taadu raksturu?

Es esmu holēriķis pēc tempermenta. Ātrs un nepacietīgs. Bet esmu iemācījies neizpausties ar savu tempermentu jo no tā pats ciešu.
Tempermentu var savaldīt, it īpaši attiecību dēļ, tas ir tā vērts.

čupakonča, nu varbūt, ja dzīvē tādu gadījumu esi redzējis, ir vieglāk tam ticēt. Visā lielajā radu un pazīstamo saimē neesmu redzējusi pāri, kurš būtu patiešām laimīgs pēc desmitiem gadu kopdzīves. Jā, it kā dzīvo kopā, vienā mājā, bet ir aizvainojums, ir nīgrums uz otru, mīlestību tur nejūt jau sen. Un redzot tik daudzus tādus gadījumus, ticība vairs nerodas.

Nu jā, ja ir tāda pagātne tad labāk tomēr neriskēt. Vispār tie piemērsi - dzērājs, sitējs,spīdzinātājs, liecina par to ka iespējams tu nemeklē pareizos cilvēkus, iespējams ka tev vajadzētu mēģināt satikties ar tādiem ne tik "ideālajiem" variantiem priekš sevis, kaut vai kādu parastāka izskata vai ne tik sociālu. Principā es kad iepazinos ar puišiem, es vienmēr devu iespēju visiem, iepazinu drusku viņus, izvērtēju cik viegli ar viņiem ir komunicēt un vai domāšanas sakrīt, pēc tam tik vērtēju fiziskās dotības, lai gan fiziskais izskats man tiešām nekad nav bijis tik svarīgs kā tas kas cilvēkam notiek galvā un sirdī, jo tas ir svarīgākais un tad tu vari justies droši ar to cilvēku. Tas nenozīmē ka vajag satikties ar pilnīgākajiem neglīteņiem vai cilvēkiem kas nesaista, vienkārši dot iespēju tādiem uz kuriem varbūt parasti pat nepaskatītos jo pirmais iespaids nepievilka.
Jāiemācas izvērtēt kas partnerī ir pieņemams un kas nē, vai piemēram tas ka viņam viens zobs ir izsists un smaids nav pilnīgs viņu padara par sliktāku cilvēku? Jo zobu tad var salabot, bet cilvēku dabu nevarēs izmainīt ja viņš negribēs. Tā pat arī par izskatu runājot, pie tā var piestrādāt lai viņš izskatītos vairāk līdzīgs tavam ideālam ja viņš tam piekrīt un ir atsaucīgs.

Aļaska-nu redzi, tev savaa vecumaa jau ir savs viedoklis izveidojies par sho teemu, bet tas nenoziimee,ka tas nekad nemainiisies. :) nav teikts, ka gu peec gadiem satiec taadu viirieti,kas tev liks paardomaat un paarcilaat sho teemu veelreiz. Bet tikpat labi tavs viedoklis nemainiisies. Kaa dziive iegroziisies. :)
Maniem vecaakiem arii jau ilgs staazhs kopaa, bet miilestiiba tur nav, toties cienja, ruupes ir, kaa deelj vinji veel ir kopaa. Man rados ir tikak 1 paaris, kas izshkjiirushies peec 30 gadu laliibaam, bet es tpt ticu,ka kaut kur tomeer,kas taads pastaav:)

Tas, kuram krīt ciet, kad dzer- viņš vispār nav mans tips, viņš sākumā nu nemaz man nepatika, bet viņš bija neatlaidīgs, pēc ļoti ilga laika tikai atklājās, ka viņam ir tāda lieta, ko īstenībā, viņš pat vēl šodien neatzīst.

Principā, tās lietas jau sākumā manīt nevar, liekas pilnīgi normāls cilvēks, bet ta pēkšņi sāk atklāties tādas nesmukas lietas. Man vienīgai tā ir, jeb man vienkārši ir ķēriens uz tādiem? :D

Aļaska- jā, man ir tas pats- apkārt neredz laimīgus pārus, ne jaunus, kas jau laiku kopā dzīvi, nedz vecumdienās, viņi visi pārsvarā vienkārši sadzīvo- es tā negribu. Nodzīvot gadus un saprast, ka būtībā esi aizvadījis dzīvi bez mīlestības. Vai tiešām mīlestība ir ilūzija, jeb vārbūt mīlestība un pieradums ir sinonīmi?

Principā, tās lietas jau sākumā manīt nevar, liekas pilnīgi normāls cilvēks, bet ta pēkšņi sāk atklāties tādas nesmukas lietas. Man vienīgai tā ir, jeb man vienkārši ir ķēriens uz tādiem?

Nē nu katram jau ir savi prusaki, bet šai mirklī izklausās ka tev tiešām ķēriens uz tādiem :D
Vienkārši jācenšās izvērtēt tās nepilnības, par dzērāju es nez ko teikt jo nav redzēts kā tas dzīvē izpaužas viss, bet sitēji un mocītāji jau ir psiholoģiski nestabili cilvēki.