Slīgstu depresijā..

Ja jau tu pat nezini ko vēlies apgūt, tad kā tu vari slīgt depresijā par to ka bez izglītības tev nekas nespīd?

Vaitad tiešam nav nekas kas patīk vai mazakā mēra aizrauj?

Matoma- ne,nezinu,kas mani aizrauj,kas patik.. skiet,ka esmu sini dzive,tikai lai nodzivotu,bez nekaa ..

Sāc kaut kur strādāt. Tad arī sapratīsi pamazām, kas ir tas, kas būtu Tev tīkams, kas patiktu, kas interesē.

Tā nav depresija.

Izmanto iespēju ceļot pirms tevi uz mūžu mūžiem pie kādas vietas piesien ģimene vai uz 3-4 gadiem kāda augstskola.
Eiropas brīvprātīgais darbs/au-pair.

Arī man lielā studēšanas iedvesma atnāca pēc 2 gadiem, pirms tam vazājos pa pasauli un nedaudz nosodīju sevi par to, ka neesmu normāla. :D

Katram savs ceļš ejams. Daži tā arī visu dzīvi nekam nesaņemās, un tā arī - bez nekā nodzīvo. :p

Donna, ja nav bail no manis un zini precīzu savu dzimšanas laiku, atsūti man vēstulē savus dzimšanas datus (diena, mēnesis, gads, precīzs laiks un vieta). Neko nesolu, bet mēģināšu paskatīties kartē, kas tev tur notiek.

Ja uzskati to par muļķībām, tad atvaino par uzbāzību :)

Starp citu, es arī pēc vidējās izglītības iegūšanas vienu gadu nedarīju neko. Dzīvojos pie vecākiem. Tad uzradās draugs Rīgā. Sāku mācīties neklātienē. Pamazām sapratu, ka nu neinteresē izvēlētā studiju programma. Bet paralēli arī esmu sapratusi, kas mani interesē. Arī strādāju par to, ko nekad neesmu gribējusi, jo domāju, ka nepadosies man. īstenībā padodas man tas ļoti labi, bet nu nav tas, kas mani saista. Patīkamais manā darbā ir tas, ka man patīk strādāt ar cilvēkiem.

Ja Tev gads vēl jādzīvo bez mācībām, tad patiešām mēģini atrast,kaut kur darbu un vismaz ,tad sapratīsi vai gribi piem. kļūt par pavāru ,ja strādāsi par pavāra palīgu, vai arī ja piem. veikalā par kasieri,tad varbūt liks sapurināties un iet mācīties,kaut ko vairāk, lai labāku darbu atrastu.

Es tagad arī sākšu apgūt vēl otru profesiju un arī galam vēl nezinu vai mans lēmums bija pareizs, bet toties vismaz papildus iemaņas iegūšu un varbūt izdosies pavirzīties ,kaut kur uz augšu

Meitenes, piedodiet, bet šoreiz piedāvājums bija tikai tēmas autorei! :)
Jums gan jau kādu citu reizi :)

Izglītība, labs darbs, prestižs, stāvoklis sabiedrībā, atzinība - kā Tu vispār zini, ka šīs ir tās lietas, kuras vajadzīgas tieši Tev? Ja slīgsti, kā pati saki, depresijā (kam noteikti nav liela sakara ar identiska nosaukuma klīnisku diagnozi), tātad Tev kaut kā pietrūkst, bet vai esi pārliecināta, ka tās tiešām ir iepriekš uzskaitītās lietas?

Ja reiz īsti nezini sfēru, ko apgūt oficiālā mācību iestādē, varbūt aizpildi savu laiku ar ko citu (pieļauju, ka jumts virs galvas un nodrošinātas pamatvajadzības Tev ir ja reiz vienu gadu jau esi pavadījusi "dīkstāvē")? Apgūsti valodas, mācies spēlēt mūzikas instrumentu, sporto (pati daudz labāk zināsi, kurš ir Tavs lauciņš; mēs, Tevi nepazīstot, spēsim piedāvāt vien krietni vispārinātus rīcības plānus).

Neieslogi sevi kaut kādā mokošā "man vajag ievilkt ķeksīšus pretī tam, tam un tam" vien tāpēc, ka to no Tevis gaida vai šķietami gaida. Dzīvo. Oi, tici man, "atgriešanās pie sevis" nav vienas dienas jautājums, tik ļoti mēs esam apauguši ar sabiedrības, mediju, skolas un ģimenes paģērētajiem "labas dzīves standartiem".

Donna, izkopē hannas tekstu kaut kur un ik pa laikam pārlasi. Nu, 3 reizes dienā vismaz un tā kādu mēnesi. Es to nopietni :)

Es ieteiktu ļoti nopietni izlasīt hannas rakstīto.

Donna, izkopē hannas tekstu kaut kur un ik pa laikam pārlasi. Nu, 3 reizes dienā vismaz un tā kādu mēnesi. Es to nopietni

Ļoti labi, hanna uzrakstīja.