Fobija no bērēm

6037

Reģ: 30.10.2010

5 gadus no tādiem pasākumiem ir izdevies veiksmīgi izvairīties, bet nu ir gadījies tā, ka parīt jādodas uz bērēm. Tādas īstas, tradicionālas bēres ar atvērto zārku, kapliču un visu pārējo, kas pie tā piedienas. Un te nu ir problēma - man no tā ir neizsakāmi bail. Pēdējās bēres, kurās piedalījos, bija tēta bēres pirms pieciem gadiem. Pēc tam man pusgadu sapņos rādījās visādi brīnumi, miruši cilvēki, kas skrēja pakaļ, vilka projām un darīja sev galu turpat manā acu priekšā. Nemaz nerunājot par fiziskām reakcijām. Jau tagad, iedomājoties vien par gaidāmo, jūtu kā sāk raustīties nervi (pēc tēta bērēm šis bija ļoti akūti, dzēru spēcīgas nervu zāles, lai raustīšanās beigtos). Pašas bēres vēl mani tā neietekmētu kā tas līķis un atvērtais zārks... Neiet nav opcija, jo radinieks.

Varbūt ir kādi ieteikumi kā mazināt simptomus/izvairīties no tiem? Kādas nomierinošas zāles pirms tam, lai būtu vienalga?

P.S. Uzsvars tieši uz šo fobiju un simptomiem, ko tā raisa, jo šoreiz man paša šī cilvēka aiziešana nekādu traumu nav radījusi; reakcija nav saistīta ar zaudējumu, bet gan ar asociācijām.

31.08.2014 21:27 |

Wendy1

1717

Reģ: 24.05.2013

Veca tēma atkal uznirusi.

06.01.2015 13:44 |

Spīdola

6037

Reģ: 30.10.2010

Varu arī uzrakstīt, kā gāja. Slikti gāja. Iepriekšējā dienā kapličā neiegāju, arī bēru dienā kapličā negāju, uz līķi neskatījos un stāvēju ārā. Kad viņu veda uz kapu, man teorētiski būtu vajadzējis iet priekšā ar citiem tuviniekiem, bet es negāju, jo nevarēju atrasties tik tuvu tam. Pie kapa kāds iedomājās, ka mazmeitām, t.i., man un māsai, vajag uzsegt zārkam segu. Es to, protams, nedarīju, bet nolīdu aizmugurē - bet ar to domu vien pietika, lai sāktu raustīt nervi. Pat sveci rokās jēdzīgi noturēt nevarēju. Nezinu, kas būtu bijis, ja vēl būtu piegājusi klāt! Pēc bērēm turpat kapos parāva histērija, aizskrēju pie tēva kapa, nometos uz ceļiem pie tā un skaļi izraudājos. Kratīt beidza. Ko par mani vēlāk nodomāja vai runāja sanākušās klaču tantes, kaut kā neinteresēja.

Vismaz sapratu, ka tā līķu fobija droši vien ir neizsāpētās sāpes pēc tēva nāves. Jo tas viss atsauc atmiņā, kā viņš gulēja tai kapličā, auksts un ciets. Pagājuši vairāk kā pieci gadi, bet sāpes palikušas neizmērojamas. Diez vai kādreiz pāries.

06.01.2015 13:51 |

Katya.

979

Reģ: 03.01.2015

Iet uz bērēm nav obligāts pasākums. Pat ja mirušais ir radinieks.

Varbūt nav obligāts pasākums, bet tas ir cieņas jautājums.
Padomājat - kam vispār patīk bēres? Tās nav kāzas, ne kristības, bet jāsaka vienu - cilvēkam ir 2 svarīgi notikumi dzīvē: piedzimšana un bēres. Uzskatu, ka bērēs ir pienācīgi jāatvadās, īpaši no radiniekiem un tuviem draugiem.

06.01.2015 14:10 |

Lelde53

691

Reģ: 03.03.2013

Katya,tiesi taa.

06.01.2015 14:12 |

GOOLD

2018

Reģ: 21.12.2013

Man nav bail. Man drizak tas ir pa smagu. :(

06.01.2015 14:13 |

Samaara

3296

Reģ: 26.08.2009

Cik nu bērēs būts, radinieku vai kaut kādu onkulīšu, nekad neesmu ne zārkam, ne līķim pat tuvumā līdusi. Ja bēres rīko mana ģimene un atvadu mielasts pēc tam ir mājās, mājās arī palieku. Man kaut kā vienmēr ir bijis nospļauties, ko padomās, kaut kādi tantuki kapos un arī mana ģimene nekad nav bakstījsi iet tuvāk vai kko tur skatīties.
Man pietiek ar to, ka no cilvēka atvados domās, ja no šīm atvadām vispār ir jēga. Domas pašas par sevi ir gana spēcīgas, lai gars zinātu, bet problēmas pēc tam, atsevišķi pieiet pie kapa jau drīzāk ir kādas sabiedrības spiediena raisītas problēmas.

06.01.2015 14:14 |

Katya.

979

Reģ: 03.01.2015

Izlasīju S80 komentāru un padomāju. Tā jau ir - cilvēks nav ne līķis, ne mironis. No kā ir jābaidās un no kā rādās murgi? Tas, ka cilvēks ir miris, tas nenozīmē, ka viņš ir kļuvis šausmīgs. Mans mīļais papiņš vai mīļā babiņa vēljoprojām ir man mīļa, kaut arī mirusi. Jā, varbūt ir mazliet dīvaini pieskarties cilvēciņam, bet mīlestība jau ar ķermeņa atdzišanu neizzūd. Mans papiņš vēl joprojām ir mīļš man un mīlu tikpat spēcīgi kā tad, kad viņš bija dzīvs, viņš mani nebaida.

06.01.2015 14:16 |

Samaara

3296

Reģ: 26.08.2009

ai veca tēma iznirusi :D

06.01.2015 14:17 |

Marakesha

363

Reģ: 16.05.2012

Man agrāk bija tāāādas fobijas no visādiem mistiskām parādībām, bija bail pat dušā vienai iet, bet, ja tā padomā, bēres kurās esmu bijusi- ne mana radinieka, bet drauga, nekā tāda nebija...
Pieņemu to kā dabisku dzīves procesu. Tai mirklī domāju, kā gariņš ir debesīs un tam ir labi. Vai, ja tici reinkarnācijai- gars pārdzimst- kaut kur piedzimst bērniņš.

Ja tā padomā, esam jaunas un bēres var arī motivēt un kādu laiku likt izbaudīt ik minūti, katru dienu izdzīvot no sirds, novērtēt, mīlēt u.t.t. Iedomājies, ja tev būtu pāri 70 un jāiet kādam uz bērēm, tad gan traki... Apzināties, ka pašam nav tālu līdz bērēm un lielākā daļa dzīves ir aiz muguras!

Viela pārdomām, vai ne?

06.01.2015 14:28 |

Spīdola

6037

Reģ: 30.10.2010

Man jau nav bail no mistiskām parādībām vai no tā, ka tas mironis pēkšņi piecelsies un mani apēdīs. :D

Tā drīzāk ir nenovēršamības sajūta. Es ļoti labi saprotu, ka ķermenis ir tikai vraks un ka ar nāvi nekas nebeidzas. Protams, ka es joprojām mīlu sev tuvos cilvēkus, kas vairs nav dzīvo pasaulē. Bet tas aukstais, nejūtīgais ķermenis, kurā kādreiz bija dzīvība, kurš kādreiz smējās, ēda, priecājās, raudāja - bet tagad guļ kā izliets no vaska. No tā ir bail, un tās bailes nav racionālas, protams. Es nevaru izskaidrot, kas tieši ir tas, kas raisa tās sajūtas. Taču to, ka sajūtas ir reālas, noliegt nevaru - citādi nervi neraustītos un rokas nekratītos. Šajās bērēs pirms tā sabrukuma pie tēta kapa tas pat bija vēl izteiktāk kā citreiz - kaklu nežēlīgi rāva krampī, ja centos noturēt rokas vietā.

06.01.2015 14:38 |