Fobija no bērēm

Kad bija jāiet jāatvadās, paliku uz vietas,jo man kaut kā negribas gar līķi grābstīties

Nevajag grābstīties (diezgan pretīgs apzīmējums, bet nu ok), var vienkārši pieiet klāt un atvadīties. Nezinu, laikam tāpēc, ka esmu bijusi neskaitāmās bērēs, man tas neliekas nekas briesmīgs. Pat tad, kad man bija 10 gadi, ļoti gribēju pēdējo reizi paskatīties uz vecvecmammu, kas man bija ļoti mīļa un atvadīties.

Varu teikt no pieredzes , ka , kad glabaaju savu braaliti, klasesbiedru klatbutne man nebija patiikama.. Un zinu, ka daudzas skolas, ja taada trageedija notiek, skolotaajs aicina klasesbiedrus.. Protams, der atcereeties ka tas ir zhests aiz solidaritaates pret klasesbiedru/audzeekni!

Shajaa gadijuma taa ir tava vecmamina, slikti vai nee, ja uzskati , ka tev ir jaieet, atliks iet un skatiities kaa shoreiz noritees tava passajuta :(

mistalee

nu vienkārši varbūt man šādas sajūtas radās,jo man ar to vecmammu nebija labās attiecības, tāpēc arī nolēmu palikt malā.

Nervu zāles šajā gadijumā ir tikai acu aizmālēšana. Labi, tagad tu jau vairs nevari paspēt sakārtot to, kas tev galviņā samisējies par šo tēmu. Aizvadi vecmāmiņu un marš pie speciālista. vieglāk atkopsies no bēru pasākuma.

Man pašai arī ir problēmas ar bēru pasākumiem. Cik varu tik izvairos no apmeklēšanas. Labāk pēc tam vienatnē aizbraucu pie kapiņa atvadīties un pasēdēt. Vienīgās bēres ko patiešām gribēju apmeklēt, bija bērnības drauga bēres. Kāpēc? Bija daudz nepateikta. Man viņš bija pēdējo reizi jāredz. Bija smagi, arī rokas trīcēja, iestājās histērija. Bet tas bija tikai tāpēc, ka viņa bēru pasākums tajā laikā bija lieks, tam nebija jābūt. Lai vieglas smiltis mirušajiem.

Es saprotu par ko Tu runā, jo pati tam izgāju cauri.
Pirmās bēres,kurās es biju, kad man bija jau 18gadi, vectēva bēres. Man tas bija ļoti smagi, bet es nezinu kāpēc es aizgāju pie tā zārka, atvadīties no vectēva un pieskāros pie pieres. Es tiešām to nožēloju un neskaitāmas naktis murgos to brīdi atcerējos. Nākošās bēres bija pēc nepilna mēneša, manas vecmammas. Šajās bērēs es nepiegāju klāt, bet skatījos pāri visam un domāju par to kāda viņa bija agrāk.
Vēl pēc laika bija vēl vienas bēres, kur no ģimenes zaudējām jaunu sievieti, viņas zārks bija ciet un tas bija ļoti labi, nebija man murgi naktīs par viņas līķi. Vēl pēc tam bija mana otra vectēva bēres un šajās bērēs es jau zināju kā man būs labāk. Mēs kapličā bija vien kādi 15cilvēki, aizslēpties un neskatīties es nevarēju. Es gāju kapličā iekšā ar nodurtu galvu un neskatījos, stāvēju nostāk un visu laiku skatījos prom ārā pa durvīm. Tik tā nedaudz, nedaudz redzēju vectēvu.
Tā kā mans ieteikums Tev ir - neskaties.
Bet, protams, gan Tev, gan man ir jāiemācās tikt tam pāri un saprast, ka no līķiem nav jābaidās, ka tie nav slikti un nāve tas ir normāli.

Ja nepanes līķus, tad arī nevajag iet klāt utt. Man radiniece baidās, mātes bērēs negāja klāt un arī uz kapiem neiet. Nu un. Mēs - tuvinieki to zinām un akceptējam viņas izvēli, neko neuzspiežam, nepārmetam. Bet lauku klaču bābām, ja nav par ko citu klačot, lai klačo.

Ja tev tiešām ir tik slikti bērēs, tad nav jāiet, paskaidro pārējiem un normāli cilvēki to saprastu.

Bet, protams, gan Tev, gan man ir jāiemācās tikt tam pāri un saprast, ka no līķiem nav jābaidās, ka tie nav slikti un nāve tas ir normāli.

jā, tas gan. Pats stulbākais jau ir tieši tas, ka ar prātu saprotu, ka nekas slikts jau man nenotiks. Ka tās bailes ir tik iracionālas, ka nav iespējams tām atrast loģisku izskaidrojumu.

nē, nu nav ko teikt- forša skolotāja tev bijusi!

Gan jau skolotāja vecāka gadagājuma. Man kāda pavecāka skolotāja arī gribēja pierunāt visu klasi doties uz klasesbiedrenes tēva bērēm. Mans tēvs pēc tam komentēja, ka viņa laikos arī visi klasesbiedri devās uz bērēm, tas skaitījās pieklājīgi, cieņpilni utt.

Šķiet, ka Tev ir pārāk spilgta iztēle! Pati sevi uzvelc.
Nedomā par miroņiem, bet par to jauko cilvēku, kāda bijusi Tava vecmāmiņa, atceries viņu tādu, klausies viņas dzīvesstāstu! Neviens neliek iet un bučot pieri vai aizskart. Neskaties zārkā!
Bēres ir tikai ceremonija, kuras laikā cilvēku aizvada pēdējās gaitās. Nav šausmu filmu varoņu uzstāšanās! Mēģini tvert vieglāk un skatīties uz to visu kā normālu, pašsaprotamu lietu!

forša skolotāja, jo aizvelk 4. klases skolēnus uz nedabīgi (ja tā var izteikties) miruša cilvēka bērēm. Tur tak loģiski jāpadomā. Pamatskolas pēdējās klasēs vai vidusskolā tomēr nobriedušāks prāts un arī tikai pēc izvēles. Man vecāki arī vairākas reizes likuši iet uz klasesbiedru vecāku bērēm, bet es nekad neesmu gājusi traumēties vēl vairāk. Labi- tas ir off topic.

Es tās bailes ļoti saprotu, man tās bija radušās pirms vispār biju piedalījusies bērēs. Pirmajās bērēs vispār nezināju, kā viss notiek, un izrādās, ka ir pieņemts vienu brītiņu tuvāk zārkam pastāvēt. Atzinos māsīcai, ka man bail, tad viņa paņēma mani pie rokas un aizgājām kopā. Brīnos, ka es ar tik stīvām kājām spēju pārvietoties.

Es vispār to ļoti, ļoti nožēloju, jo man riebjas līķi, biju arī salasījusies, kā tieši līķi tiek sagatavoti bērēm, kas bija ļoti pretīgi, un pats galvenais - līķis ļoti atšķiras no dzīvā cilvēka. Pirmo reizi mūžā man bija murgi ar baisām sejām, un joprojām guļu ar gaismiņu, kad atceros par mirušo cilvēku. Šodien stabili tumsā negulēšu. :D

Nekad vairs nevēlos, lai manas smadzenes pūstošu ķermeni sasaista ar sev mīļu aizgājušu cilvēku, man tas liekas kā pāri darījums mūsu saiknei. Man ir reāls rīcības plāns: uz nākamajām bērēm iešu iedzērusi vai apbalderiāņojusues un ar saulenēm, iešu pie zārka kopā ar kādu divatā un nekādā gadījumā neskatīšos iekšā (tāpēc arī saulenes - nav citu darīšana, kur skatos). Pieiešu klāt un domās atvainošos, ka neskatos un tā tālāk.

Neņem galvā šejienieniešu nosūtījumus uz speciālista kabinetu, tā ir vienkārši tava iztēle kombinācijā ar mūsdienu zombiju un šausmeņu kultūru. Turklāt, ja klāt vēl ir pretīgums, tas arī ir normāli, jo būt apkārt pūstošam ķermenim nav īpaši "gudri", tīri no sanitārās puses skatoties.

skolotāja izdomāja, ka mums stundu laikā ar visu klasi jāiet uz klasesbiedrenes tēva bērēm

manai klasei arī bija jāiet uz klasesbiedrenes radinieces bērēm. vispār uzskatu,ka tas ir brīvprātīgs pasākums un jābūt pašiem tuvākajiem cilvēkiem, kuriem patiešām aizgājēja, kaut ko nozīmē neviss ,ka klases biedrus aizdzen piespiedu kārtā. Ne jau klasesbiedrene tos pūļus vēlas, ne jau viltus sēru vārdus.

Jā, patiešām nostājies,kaut kur visiem aiz muguras, pašām beigās un vnk neej pie zārka atvadīties.

Man laikam ir bijis vieglak, jo jau no mazotnes mamma veda līdzi uz bērēm, man viss likās pašsaprotami.
Dodies uz tām bērēm, bet ja redzi ka tev paliek slikti, sāk raustīties nervi, dodies ārā nekautrējies.
Tev nav ne jāskatās uz to zārku ne jāiet klāt, ja pēc tām tev nedēļu ir jāmokās no murgiem.

Te var redzeet, kuras daudz shausmu filmas skatiijushaas :) Ir taads teiciens-jaabaidaas no dziivajiem, ne mirushiem. Ja ir otraadi, varbuut jaaparunaa ar kaadu psihoterapeitu.

Varbuut skolotaaji ved visu klasi uz beereem, lai paraadiitu, ko noziimee beigts cilveeks un ka tas, kuram nomiris, ljoti paardziivo. Tad beerni iztureesies iejuutiigaak pret to, kuram kaada nomiris un to teemu neaiztiks, jo zinaas, ka kaadam taa saapiiga.

Es mēģinu izvairīties no bērēm kopš ... jā, kopš.. notika tas kas notika, kopš tās reizes vairs pat uz kapiem nedodos, kaut gan stipri vajadzētu ..un mani arī tas ietekmē, man tas liek visu laiku atcerēties to brīdi kapos un viss, nevaru..

Nevis miroņi vai līķi, bet mirušie.

Kas attiecas uz konkrēto tēmu, man nav tik dzīva iztēle uz mirušajiem. Esmu redzējusi nevis pakārušos cilvēku, bet notriektu un viss, kas man tajā brīdī iekšā bija, bija sāpes, asaras un mīlestība vienlaikus pret to cilvēku. Skats nebija patīkams, bet man viņš bija dāgs un es viņam piegāju klāt un ne tikai noglaudīju, bet arī ziedus zārkā ieliku.

Man patika Arietas viedoklis. :)

Es savā dzīvē uz bērēm esmu bijusi tikai vienu reizi. Radinieks nebija visai tuvs, tāpēc es nepārdzīvoju, bet tur bija arī viņa sieva, kas man ir tuvāka, tāpēc gāju. Gandrīz tur paģību, galva sāka griezties, gan no paša bēru fakta, gan no tā, ka daudz jāstāv kājās..

Kaa Tev gaaja beres?
Ticu,ka daudziem ir nepatiikami,iipasi kad tuvinieki miili aiziet.
Arii biju uz berem vecasmammas pavasarii,un jaa,murgi radas un sapes ir veelaizvien. Pirmkaart,miils cilveeks kas mani uzaudzinaaja un skats arii nebija patiikams.
Es arii nespeeju ieiet kaplicaa,bet es saneemos...jaa,visa triiceeju,likas gibsu,bet piegaaju pie zaarka un parneema tada ka miera sajuuta. Galiigi neatpazinu gan :(...
Bija veel taa pretiigaa aukstuma sajuuta,ziedu un pavasara gaiss... ahh kaa tada diivainaa virpulii.
Priecaajos ka tiku sev paari un noglaudiiju pieri un atvadiijos.
Bija radinieki kas nepienaaca,ja godiigi biju nesaprasanaa,jo pieaugusi cilveeki un miili vinai bija. Nu katra pasa izveele,ko lai saka!
Ata,omiit:(!