Manais māsai pirms gada bija kas līdzīgs Tukumā- nebija uz ķeizaru nosūtījums, bet 'marinēja' līdz bērniņš piedzima neelpojot, vecmāte uzmeta māsai uz vēdera bērnu, viņa jautāja, vai viss kārībā, jo nebija kliedziens un vecmāte atkliedza, ka nekas nav kārtībā. Vairākas minūtes cīnījās un dabūja pie elpas. Ātri nogādāja Rīgā un tika ievietots slavenajā, dāvinātajā aparātā, kur 3 dienas ķermeņa temp. pazemina līdz 34 grādiem - lai glābtu bojātās smadzeņu šūnas. Ārsti deva statistiku - 1 no 8 izdzīvo. Tās bija drausmīgas dienas, drausmīgi pārdzīvojumi un neziņa. Arī tajā dienā, kad piedzima, nekad mūžā nevarēju iedomāties, ka pazvanīs un pateiks, ka piedzima neelpojot un ir Rīgā. Gultiņa uzklāta, māsa atbrauc mājās un tur uzklāta gultiņa, bet viņas bērniņš Rīgā - neļāva vēl braukt tur.
Tā bija mūsu laimīgākā diena, kad pēc smadzeņu pārbaudes pateica, ka viss kārtībā.
Tagad var redzēt, ka mazulītis nervozāks un aktīvāks kā citi, naktīs sliktāk guļ, bet tikpat labi tā varēja būt arī bez šīm trakajām dzemdībām, citādi visa attīstība kārtībā, vairs pie dakteriem nav jābrauc.
Māsa bērnus vairs nevēlas - trauma.
Kronis visam - viņai vienvietīgajā istabiņā (Tukumā) nozaga 30 latus.